Zināšanas par tagadni | Vidzemes Augstskola
via
LAT
ENG
 
Vidzemes Augstskola ielūdz uz Zinātnieku nakts pasākumiem Valmierā
Visā Eiropā un arī Vidzemes Augstskolā (ViA) šī gada 30. septembrī notiks Zinātnieku nakts pasākumi. Augstskola un...
22.09.2016
Ekoskolu zaļais karogs turpina plīvot Vidzemes Augstskolā
Pirmdien, 19. septembrī, Vidzemes Augstskolai atkārtoti tika piešķirta Zaļā karoga balva. Tas tiek piešķirts mācību...
21.09.2016
Vidzemes Augstskolas studenti un darbinieki startē Valmieras maratonā
Svētdien, 18. septembrī norisinājās skriešanas seriāla „Bigbank Skrien Latvija” 6. posms – 10. "Sportlat Valmieras...
20.09.2016
Vidzemes Augstskolā atgriežas vieslekciju programma “SMART Lunch”
„Smart lunch” vieslekciju programma šajā studiju gadā tiks atklāta, trešdien, 21. septembrī, par sapņu piepildīšanu un...
20.09.2016

Zināšanas par tagadni

Ziņa pievienota - 12.02.2013

Gada sākumā ar sev tuvu cilvēku diskutēju par studentu dzīvi aiz mācību un izklaides priekškara. Pēc sarunas sapratu, ka manā paziņu un draugu lokā nav tikpat kā neviena studenta, kas nebūtu saskāries ar stresu vai nomāktību studiju dēļ. Neilgi pēc tam uzzināju par meditācijas grupas veidošanos Vidzemes Augstskolā. To veido tūrisma organizācijas un vadības programmas direktore Inese EBELE un Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Visvaldis VALTENBERGS.

Kas ir meditācija?

Inese Ebele: — Meditācija ir atmošanās ceļš, jo cilvēkiem prātā ir ļoti daudz dažādu priekšstatu, domu, gaidu un instinktu. Mums jau šķiet, ka mēs visu redzam skaidri, bet patiesībā logs ir aizklāts — dažreiz ar leduspuķēm, dažreiz vienkārši netīrs. Caur to logu mēs skatāmies uz pasauli. Pasaule ārā nemainās, savukārt mēs varam mēģināt notīrīt to logu, un, kad tas ir notīrīts, skats uz pasauli ir plašāks. Meditācijas ceļā tu pamani, kā egoistiskā patmīlība izplešas: sākumā tu redzi tikai sevi, tad pamani citus cilvēkus, kolektīvu, organizāciju, Valmieru, Latviju, Eiropu — meditācija ir atmošanās ceļš. Tas ir stereotips — meditācija bieži tiek saistīta ar reliģiju, bet meditācija tiek piekopta kā mentāla prakse daudzās skolās, augstskolās, slimnīcās, cietumos. Būtībā meditāciju var praktizēt jebkurš cilvēks, vienalga, kāda ir viņa pārliecība, viedoklis par pasauli vai reliģija.

Visvaldis Valtenbergs: — Meditācija dod cilvēkiem instrumentus, lai koriģētu iekšējo pasauli. Bieži vien, veidojot savu iekšējo pasauli, saprotam, ka ārējā pasaule nav ienaidnieks, bet gan tāda, kāda tā ir. Meditācija māca nevis reaģēt, bet aktīvi darboties. Vieglāk ir pateikt, kas meditācija nav — meditācija nav intelektuāla izklaide, atpūta vai bēgšana no ikdienas problēmām, meditācija ir realitātes iepazīšana un tehnika, ar kuras palīdzību jūs varat sniegt palīdzību sev un sabiedrībai, tā palīdz atbrīvoties no ciešanām.

Kā radās ideja veidot meditācijas grupu augstskolā?

I. E.: — Ideja ir aizgūta no citām organizācijām un augstskolām visā plašajā pasaulē. Tā kā mums katram ir savs meditācijas ceļš, mēs saredzējām, ka meditācija darītu labas lietas arī Vidzemes Augstskolā — cilvēki kļūtu mierīgāki, un mainītos organizācijas kultūra. Tā kā mēs ejam arī uz ekoaugstskolas statusu, tad tas nav stāsts tikai par to, ka mēs rūpējamies par vidi. Mēs vienmēr skatāmies plašākā aspektā uz ilgtspējīgu organizāciju, veselu un laimīgu cilvēku. Meditācija ir neatņemama šī ceļa sastāvdaļa.

V. V.: — Organizācijas ieguvums no meditācijas prakses ir tāds, ka cilvēki kļūst mierīgāki, līdzsvarotāki un laimīgāki. Jo vairāk līdzsvarotu un laimīgu cilvēku mums apkārt, jo labāk var izdarīt grūtos uzdevumus, kas jāveic augstskolai.

Kas ir grupas biedri?

I. E.: — Mēs diezgan apzināti neveidojam lielu publicitāti šai grupai — pie šādām praksēm cilvēki paši atnāk, viņi netiek meklēti. Mēs varam stāstīt daudz, bet vislabākie pierādījumi ir darbi. Ja kāds pamana, ka cilvēks mainās, tad rodas interese — kādēļ? Meditācijas grupa ir pašā sākuma stadijā, pie mums ir nākuši kolēģi un studenti, kuriem ir interese. Praktizēju to arī lekcijās, es lasu personālvadības kursu, kur meditācija ir viena no stresa vadīšanas tehnikām. Nodarbībās stāstu par meditāciju kā mentālu praksi — kādos veidos tas var notikt un kas ir tās lietas, uz kurām var koncentrēties, bet ceļš katram jāiet pašam.

V. V.: — Tehnikas uzdevums ir cilvēkus uzrunāt ar pieredzi, nevis stāstīt viņiem, kas ir meditācija un kā meditēt. Pašlaik šī grupa paredzēta Vidzemes Augstskolas pasniedzējiem, studentiem un administrācijas darbiniekiem. Šajā grupā cilvēki nemācās meditāciju, mēs tikai to praktizējam. Cilvēki, kam ir meditācijas pieredze, var nākt un praktizēt, bet ne mācīties. Mēs ar Inesi paši esam meditācijas praktiķi, bet mēs nevaram mācīt. Tie, kam nav pieredzes, var nedaudz pamēģināt, bet mēs viņiem iesakām vietas, kur to var apgūt. Mēs to visu zinām, bet nedrīkstam mācīt, jo paši apgūstam praksi.

I. E.: — Es esmu jautājusi savam skolotājam, un viņš teica, ka drīkstu stāstīt meditācijas pamatus, bet es arī apzinos, ka cilvēkam var uznākt emocionāli pārdzīvojumi, es varu parunāties, bet ne iedot kompetentu padomu. Mēs tiekamies vienu reizi nedēļā — tas ir tikai prakses uzturēšanai, jo, ja cilvēks grib pārmaiņas, paiet vairāki gadi. Vismaz 50 procentiem cilvēku paiet divi vai trīs gadi, kamēr viņi iemācās vērot domu klusumu, jo mūsu domas ir ļoti skaļas. Vienu reizi nedēļā nākot, nevar sasniegt tādu līmeni.

Kā jūs paši nonācāt līdz meditācijai?

I. E.: — Pirmā pieredze man bija bērnībā, es vienkārši spēlēju spēli — kā tas ir neko nedomāt. Būtībā man bija divi ceļi — viens personiskais, otrs profesionālais. Es meditāciju redzu kā ļoti populāru tehniku, kas tiek izmantota intelektuālās organizācijās cilvēku resursu vadībai. Otrs ceļš ir caur personīgajām interesēm vadīt stresu, izdegšanas sindromu un justies labāk. Bija tāds posms manā dzīvē, kad es iekšēji nejutos labi, un meditācija palīdzēja tikt galā ar pārslodzi un izdegšanu.

V. V.: — Es iedvesmojos no sev tuva cilvēka, kurš praktizē meditāciju. Nolēmu piedalīties 10 dienu Vipasanas meditācijas kursā, kurā iepazinu tehniku, un sapratu, ka tā ir piemērota manam personības tipam un arī tam veidam, kā es izzinu savu ceļu.

Kā, jūsuprāt, izpaužas stress Vidzemes Augstskolas studentu ikdienā?

I. E.: — Kā nu kuram, es skatos uz viņiem un redzu sevi pirms kādiem desmit gadiem. Paskatoties no sava šodienas skatupunkta uz tām situācijām, par kurām mēs satraucamies un kādu ziloni uzpūšam no mušas, tas liekas pārsteidzoši. 99 % gadījumu mēs uztraucamies par lietām, kuras nav tik nozīmīgas, lai satrauktos. Tas tā ir, jo meditējot esmu kļuvusi par vērotāju, visu laiku nemetos pārveidot pasauli, saprotu, ka varu strādāt ar sevi. Soli pa solītim, gliemeža gaitā.

Ko iesakāt studentiem stresa mazināšanai?

I. E.: — Jebkura cilvēka dzīvē ir vairākas jomas, un tas tiešām ir kā krēsls uz četrām vai vairākām kājām. Nedrīkst aizmirst parūpēties par katru no tām. Tiklīdz mēs liekam pārāk lielu uzsvaru uz vienu, rodas mūsu nelīdzsvars. Studentiem grūtākais, taču svarīgākais ir atrast līdzsvaru.

Runājot par mūsu dzīves jomām — viena ir mūsu prāts, kas augstskolā nedraud iesīkstēt, tad ir mūsu fiziskais ķermenis un darbs ar iegūto pieredzi. Ar fizisko ķermeni mums jau iet grūtāk, un es par to ļoti daudz domāju. Mēs ar kolēģiem esam diskutējuši, kā ieviest kopējās aktivitātes augstskolā. Citur pasaules universitātēs ir kopīgas pastaigas — mēs varētu iziet pastaigā gar Gaujas malu kaut uz pusstundu. Ir dažādas sporta aktivitātes, katrs var sev izvēlēties mīļāko, bet ar fizisko ķermeni ir jāstrādā. Darbs ar savu pieredzi arī ir svarīgs, jo mēs visu laiku gūstam pēdas no notikumiem, kuriem ejam cauri. Var jau mēģināt visu paslaucīt zem tepiķīša, bet, ja tur ir pārāk daudz visa kā, tad mēs paši paklūpam. Vēl viens ir garīgais aspekts cilvēkā — tā ir vairāk līdzjūtības un mīlestības praktizēšana ikdienā. Var jau neuztraukties par visiem notikumiem, taču tā var pārvērsties par monstru — cilvēkam ir jāmīl un jābūt līdzjūtīgam.

V. V.: — Studenti pie mums iegūst trīs veidu zināšanas — no grāmatām un zinātniskajiem rakstiem, no pasniedzējiem un citiem studentiem, un meditācija piedāvā trešā veida zināšanas, kuras mācību procesā ir grūti apgūt. Meditācija piedāvā reālu praksi, kā cilvēks iegūst zināšanas ar savu pieredzi.

Autors: Anita Stabiņa
Datums: 12.02.2013
Izdevums: Liesma
Rubrika: Vidzemes Augstskolas lapa
 



	
 
Vidzemes Augstskola © 2006-2016