Vidzemes Augstskolā ar sirdi un dvēseli | Vidzemes Augstskola
via
LAT
ENG
 
Vidzemes Augstskola ielūdz uz Zinātnieku nakts pasākumiem Valmierā
Visā Eiropā un arī Vidzemes Augstskolā (ViA) šī gada 30. septembrī notiks Zinātnieku nakts pasākumi. Augstskola un...
22.09.2016
Ekoskolu zaļais karogs turpina plīvot Vidzemes Augstskolā
Pirmdien, 19. septembrī, Vidzemes Augstskolai atkārtoti tika piešķirta Zaļā karoga balva. Tas tiek piešķirts mācību...
21.09.2016
Vidzemes Augstskolas studenti un darbinieki startē Valmieras maratonā
Svētdien, 18. septembrī norisinājās skriešanas seriāla „Bigbank Skrien Latvija” 6. posms – 10. "Sportlat Valmieras...
20.09.2016
Vidzemes Augstskolā atgriežas vieslekciju programma “SMART Lunch”
„Smart lunch” vieslekciju programma šajā studiju gadā tiks atklāta, trešdien, 21. septembrī, par sapņu piepildīšanu un...
20.09.2016

Vidzemes Augstskolā ar sirdi un dvēseli

Ziņa pievienota - 24.04.2013

Ilgvars Ābols ir viens no cilvēkiem, kas stāvējis pie Vidzemes Augstskolas šūpuļa. Pateicoties tai, viņš pirms septiņpadsmit gadiem kļuva par valmierieti.

Kas ir jūsu dzimtā puse?

Esmu dzimis Valkā, turpat pabeidzis vidusskolu. Tolaik man ar Valmieru bija tikai tāda saistība, ka šeit dzīvo tēva brāļa ģimene, mana māte ir mācījusies skolā.

Kur studējāt?

Skolā mani visvairāk saistīta ģeogrāfija un vēsture. Ģeogrāfijas fakultātē konkurss bija liels, bet paveicās ar eksāmena jautājumiem, laikam tā bija lemts. Esmu fatālists un uzskatu, ka viss notiek, kā tam jānotiek.

Ģeogrāfijas fakultāte tolaik bija tāda neliela pievilcīga saliņa universitātē. Ģeogrāfi bija īpaši aktīvi, daudz sportoja un ceļoja kopā. Visvairāk atmiņā palikuši ceļojumi uz abiem PSRS lielajiem tuksnešiem — Karakumu un Kizilkumu. Padomju laikos precīzās kartes bija slepenas, tādēļ nācās orientēties tikai pēc kompasa. Mums bija tikai aptuvena apjausma, cik dienās varētu veikt ceļu, tādēļ bija jānes līdzi lieli diezgan smagi ūdens krājumi.

Ekstrēmāko situāciju piedzīvoju, ceļojot pa Kugitanga kalniem Turkmenistānā, pie Uzbekistānas robežas, kur kalnos ir kanjoni, — nomaldījāmies un nonācām sniega vētrā. Pārtika gandrīz beidzās, mūsu maltīte sastāvēja no interesanta salikuma — kondensētā piena, žāvētiem āboliem un speķa. Naktī bijām izcēluši telti kraujas malā, ko tikai no rīta konstatējām. Par laimi vētra drīz vien beidzās.

No šodienas viedokļa nedaudz žēl, ka 1988. gadā izvēlējos doties praksē uz Ungāriju, jo tā bija pirmā iespēja apmeklēt ārzemes. Mani prakses biedri bija tagad pazīstamais demogrāfs Ilmārs Mežs un karšu izdevniecības Jāņa sēta vadītājs Jānis Turlajs. Lai gan tie vēl bija padomju laiki, Ungārija mūs apžilbināja ar reklāmu un dažādām ārzemju precēm, tādu PSRS nebija. Ja man tagad ļautu izvēlēties, es noteikti dotos tālajā praksē uz Baikālu un Altaju.

Studijas sakrita ar pārmaiņu laiku. Iestājos augstskolā, kad pie varas bija Andropovs, bet pabeidzu studijas jau Atmodas laikā. Kopā ar studiju biedriem stājāmies Tautas frontē un piedalījāmies manifestācijās. Kad Rīgas pils Svētā gara tornī pacēla sarkanbaltsarkano karogu, es atvedu no laukiem vecāsmātes saglabāto karogu no ulmaņlaikiem, un mēs to izlikām pie fakultātes. Tas bija džemperīšu laiks, bet mēs uzvilkām uzvalkus, lai viss izskatītos oficiāli. Kad atklājās, ka tā ir mūsu pašdarbība, komunistiskās partijas vietējie un arī universitātes līmeņa darboņi bija dikti satraukti un neapmierināti, bet mēs to pasniedzām kā komjauniešu iniciatīvu.

ilgv.jpg

1989. GADĀ BRAMBERĢĒ. Divas vasaras Ilgvars Ābols strādāja studentu dabas un pieminekļu aizsardzības vienībā Kurši, renovējot Vecoktes muižu un Bramberģes pili.

Sāku studēt 1983. gadā. Tas iekrita laikā, kad PSRS bija demogrāfiskā bedre un visiem studentiem pēc pirmā kursa bijā jāiet dienēt armijā. Nebija iespējas vairs paralēli studijām kara katedrā kļūt par rezerves virsnieku, tādēļ divus gadus pavadīju armijā. Pēc dienesta tomēr nācās mācīties kara katedrā. Padzirdējām, ka būs jābrauc uz tā saucamajiem sboriem un Igaunijā studenti ir atteikušies. Arī mēs atteicāmies, un bija liels skandāls. Militāristi draudēja, ka nonāksim tālu ziemeļos. Kāds no studentiem bija sazinājies ar programmu Labvakar, kuras operators caur žogu filmēja mūsu atteikšanos un militāristu reakciju. Tomēr 120 studentus rektors no universitātes izslēgt neuzdrošinājās, viss beidzās laimīgi.

Kur sākāt darba gaitas?

Absolvēju augstskolu 1990. gadā un sešus gadus strādāju Smiltenes vidusskolā par ģeogrāfijas un vēlāk arī ekonomikas skolotāju. Turpat skolā iepazinos ar savu dzīvesbiedri Daci, kas bija mana kolēģe.

Man gluži kā studiju laikā patika dažādas ārpusmācību aktivitātes, kurās iesaistīju skolēnus. Mudināju doties uz jauno ģeogrāfu skolu Rīgā, audzēkņi piedalījās dažādos konkursos un regulāri uzvarēja ģeogrāfijas olimpiādēs. Man ir prieks, ka izdevās viņus aplipināt ar ģeogrāfijas vīrusu. 1995. gadā par šīm aktivitātēm kļuvu par Ata Kronvalda prēmijas laureātu. No šīs jauniešu grupas izveidojusies vesela ģeogrāfu plejāde. Viens no viņiem ir mans tagadējais kolēģis Vidzemes Augstskolā Andris Klepers, kas jau ir ticis daudz tālāk par mani zinātnes laukos.

Arī pats turpināju studijas maģistrantūras programmā un ieguvu grādu tieši pirms darba sākuma Vidzemes Augstskolā. Tagad smejos, ka esmu dubultais ģeogrāfijas maģistrs, jo pašlaik padomju laika augstāko izglītību pielīdzina maģistra grādam.

Kā nokļuvāt Vidzemes Augstskolā?

Meklēju citas darba iespējas, jo bija piedzimis dēls un mums, jaunai pedagogu ģimenei, neklājās viegli materiālā ziņā. Pēc pirmā skolotāju streika mana alga nevis pieauga, bet samazinājās, jo bija neliels darba stāžs. Biju gatavs strādāt ne tikai izglītības jomā un jau gandrīz kļuvu par bankas darbinieku. Tomēr Bankas Baltija krīzes dēļ mani potenciālie darba devēji izlēma neveidot bankas filiāli Smiltenē.

Pamanīju sludinājumu par vakanci tūrisma ģeogrāfijas pasniedzēja amatā topošajā augstskolā. Solītais atalgojums bija trīs reizes lielāks nekā skolā. Izturēju konkursu, un man piedāvāja līdzdarboties arī studentu uzņemšanas organizēšanā. Tolaik augstskolai vēl nebija savu telpu, mums bija atvēlēti divi kabineti pašvaldības ēkā.

Kopš tā laikā esmu augstskolā bijis dažādos amatos, bet vienmēr strādājis paralēli gan akadēmiskajā, gan administratīvajā jomā. Pirmajos gados darbojos studiju informācijas centrā, organizējot reflektantu piesaistīšanu un uzņemšanu. Pēc tam darbojos kā ViA tūrisma nodaļas sekretārs un vadītājs, paralēli arī pildīju amata pienākumus augstskolas pārvaldes institūcijās un īsu brīdi biju akadēmiskais prorektors. Par savu galveno veikumu šajā amatā uzskatu veiksmīgo augstskolas akreditāciju.

ilgv2.jpg

PAVĀRA LOMĀ. Ilgvars Ābols ViA darbinieku laivu braucienā pa Salacu (1998. gada augusts).

Nu jau četrus gadus esmu ViA administratīvais prorektors. Pieņēmu rektores Vijas Daukštes piedāvājumu, jo vēlējos jaunus izaicinājumus. Tas bija krīzes laiks — 2009. gada rudens.

15. jūlijā līdz ar rektora darbības termiņa noslēgumu beigsies arī manas amata pilnvaras. Mūsu augstskolā pirms četriem gadiem iedibināta sistēma, ka rektors pilnvaru periodam izvēlas savu komandu, kas mainās līdz ar jauna rektora ievēlēšanu. Atbalstu šo risinājumu, jo rektors var paveikt nozīmīgas lietas, ja var paļauties uz savu komandu.

Kādi bija galvenie izaicinājumi šajā amatā?

Nācās ieviest taupības pasākumus, samazinot darbinieku skaitu, apcērpot algas un veicot citus nepatīkamus pasākumus. Meklējām dažādas iespējas gūt papildus ienākumus, vasarās piedāvājot tūristiem istabas studentu kopmītnēs, kā arī sniedzot citus maksas pakalpojumus.

Vai ir izdevies atkopties no krīzes?

Tā nevar teikt, jo valsts finansējums joprojām saglabājas krīzes līmenī. Nedrīkst uzvelt visu finanšu slogu maksas studentiem un cerēt uz augstskolas papildus ieņēmumiem, jo mūsu uzdevums nav nodarboties ar komercdarbību, bet nodrošināt kvalitatīvu izglītību. Jezga ap augstskolu studiju programmām aizēnojusi citas problēmas, un ir piemirsts par trūcīgo valsts finansējumu augstākajai izglītībai. Esam vienīgā valsts Eiropā, kur valsts piešķir lielāku finansējumu uz vienu skolēnu nekā uz studentu.

Izskan arī tādas idejas, ka augstskolu ir par daudz un augstskolas reģionos nav nepieciešamas.

Piekrītu, ka kopumā augstskolu ir par daudz — Rīgā, nevis reģionos. Vidzemes Augstskola ir vienīgā šajā reģionā. Neticu, ka pilnībā varētu šeit likvidēt augstskolu, jo tas būtu neprāts, ņemot vērā ieguldītos līdzekļus. Sliktākajā gadījumā varētu pārsaukt to par filiāli. Nesen konferencē Liepājas Universitātē par augstskolu lomu reģionos daudzi runātāji referātos izklāstīja argumentus, un tie viennozīmīgi apliecināja – ja gribam valsts policentrisku attīstību, nevis visu koncentrēt Rīgā, tad augstskolām reģionos ir nozīmīga loma. To apliecina arī mana pieredze, jo bieži satieku savus bijušos studentus, kas tagad strādā reģiona pašvaldībās, uzņēmumos un ir izveidojuši savu biznesu. Vai šie cilvēki paliktu reģionā, ja nebūtu studējuši tepat Vidzemē?

Kādēļ aizkavējusies Inženierzinātņu fakultātes korpusa būvniecība?

Projekts tapa krīzes laikā, veidojot tāmi pēc tā laika cenām. Vēlāk būvmateriālu un celtniecības izmaksas pieauga, tādēļ nācās pārprojektēt, lai iekļautos atvēlētajā finansējumā. Mūsu valsts ir unikāli birokrātiska, jo katrs dokuments tiek izskatīts vismaz mēnesi, tādēļ jebkurš projekts virzās lēni. Diez vai tas ir mierinājums, bet līdzīgā situācijā ir arī citas augstskolas.

Pašlaik izsludināts būvniecības iepirkuma konkurss. 13. maijā atvērsim piedāvājumus un noskaidrosim uzvarētāju. Pastāv bažas, ka rezultātus varētu pārsūdzēt citi pretendenti un tas atkal varētu aizkavēt būvniecību, jo iepirkumu likums ir pārāk liberāls. Agrāk par pārsūdzību bija jāmaksā, bet tagad tas nav jādara un pretendenti to bieži izmanto, lai ieriebtu konkurentiem.

Vai bez šī projekta ir vēl citi attīstības plāni?

Nemitīgi meklējam finansējuma piesaistīšanas iespējas, lai uzlabotu un attīstītu augstskolas infrastruktūru. Nepieciešams modernizēt IT infrastruktūru Cēsu ielas ēkā. Augstskolai ir vajadzīga vēl viena dienesta viesnīca, un esam lūguši piešķirt valsts finansējumu kādas pašvaldībai piederošas ēkas pārbūvei kopmītņu vajadzībām. Tāpat nepieciešami līdzekļi Zvejnieku ielas dienesta viesnīcas remontam.

Augstskolai joprojām nav savas sporta zāles. To uzbūvēt no jauna būtu pārāk dārgi un nelietderīgi, tāpēc infrastruktūras attīstības pieprasījumā valstij esam vienojušies ar pašvaldību, ka varētu rekonstruēt Pārgaujas ģimnāzijas sporta zāli un pārveidot par zāli peldbaseinu, kad būtu uzbūvēts jaunais baseins pie Vidzemes olimpiskā centra. Skolēni zāli izmantotu pa dienu, studenti vakaros.

Vai darbojaties arī kā docētājs?

Joprojām esmu arī lektors, pasniedzot tūrisma pamatus un pilsētu tūrismu. Sekoju līdzi tūrisma nozares aktivitātēm, piedalos Valmieras un apkārtnes tūrisma konsultatīvās padomes darbā, kā arī darbojos Gaujas nacionālā parka tūrisma klastera vadības grupā.

Kāda ir situācija tūrisma nozarē?

Kopumā situācija uzlabojas. Ārzemju tūristu skaits ir jau pārsniedzis pirmskrīzes līmeni, bet to joprojām nav sasniedzis vietējais tūrisms. Daudzi darba kolektīvi, kas agrāk rīkoja sporta spēles un citus pasākumus, to atsāk diezgan piesardzīgi. Arī individuālie ceļotāji viesnīcu un viesu māju pakalpojumus izmanto daudz mazāk nekā pirms krīzes. Latvijas tūristam vairāk raksturīgi ir vienas dienas ceļojumi un viesošanās pie radiem vai draugiem.

Kāds ir Valmieras tūrisma potenciāls?

Valmiera ir pasākumu pilsēta. Gan gaisa balonu festivāls, gan pilsētas svētki, gan sporta un kultūras pasākumi piesaista ceļotājus. Tomēr Valmieru nevar apskatīt atrauti no visa reģiona, jo tūristam nepastāv robežas. Kopumā mums jāorientējas uz vietējiem tūristiem un uz Igaunijas tirgu. Apkārtnē ir lieliskas aktīvā tūrisma iespējas. Igauņiem nav tādu upju kā Gauja vai Salaca, pa kurām var laivot vairākas dienas. Vēl kaimiņi augstu vērtē mūsu mazo alus darītavu produkciju un gastronomisko piedāvājumu.

Kā atpūšas cilvēks, kura profesija ir saistīta ar tūrismu?

Tā nav tikai profesija, bet joprojām arī aizraušanās. Studiju gados organizēju Ģeogrāfu ralliju. Šo bacili esmu iesējis arī ViA studentos, kas ik gadu rīko laivu ralliju vai kāju ralliju. Par neatņemamu tradīciju kļuvuši manis organizētie ikvasaras laivu braucieni augstskolas darbiniekiem. Pēdējos gados esam apceļojuši Latgales ezerus.

Cenšos būt kopā ar saviem trim dēliem dažādās aktivitātēs. Savulaik diezgan aktīvi sekoju līdz BMX jomai, kurā darbojās abi vecākie. Tagad viņi aizrāvušies ar basketbolu, sekoju viņu gaitām arī šajā sportā.

Man ļoti patīk sēņot, tādēļ cenšos pat atvaļinājumu kādu nedēļu paņemt septembrī. Aizraujos ar gatavošanu, ģimenē esmu galvenais pavārs. Nesekoju receptēm, jo man patīk eksperimentēt. Uzskatu, ka ēdiena gatavošana ir māksla un mirkļa iedvesma.

***

Ko par viņu saka

Vija Daukšte, Vidzemes Augstskolas rektore:

— Ilgvars ir drošs balsts Vidzemes Augstskolai, augstskolas vadībai, kolēģiem, studentiem. Uz Ilgvaru var paļauties, viņš ir ļoti enerģisks, atbildīgs un iniciatīvas bagāts.

Iveta DruvaDruvaskalne, ViA lektore:

— Ar Ilgvaru kopā strādāju kopš 1998.gada. Varu raksturot viņu kā ļoti atbildīgu kolēģi, kurš Vidzemes Augstskolā ir iekšā ar sirdi un dvēseli. Viņa lielākais pluss ir izcila prasme sevi organizēt laikā un telpā, un to viņš sagaida arī no pārējiem. Ilgvars ir arī labs organizators un stratēģis, erudīts un labs pedagogs, ļoti labi orientējas visā jaunākajā, prot sarežģītas lietas vienkārši izskaidrot. Viņš ir daudzu labu ideju iniciators un aizsācējs augstskolā, piemēram, ViA studentu un darbinieku laivu rallija, dažādu sporta spēļu, arī Tūrisma organizācijas un vadības fakultātes kolektīva jubilāru pasākuma idejas autors.

Ilze Sauša, ViA studente:

— Esmu cieši sadarbojusies ar Ilgvaru Ābolu, īstenojot augstskolas zaļās aktivitātes. Ar augstskolas vadības, it īpaši Ilgvara Ābola, atbalstu mums izdevies studentus un darbiniekus ieraut videi draudzīgā dzīvošanā, piedaloties Zaļā punkta kausā un tālāk jau ejot uz ekoaugstskolas statusa iegūšanu. Viņš atbalstīja mūsu idejas un deva padomus, kā tās uzlabot. Veiksmīga sadarbība ir joprojām, kopš tika izveidota ekopadome, kur Ilgvars Ābols ir priekšsēdētājs, tomēr darba darītāji ir studenti un viņš studentiem uzticas, ļauj rīkoties. Ilgvars Ābols ir cilvēks, kura viedokli ņem vērā ne tikai studenti, bet arī pārējie augstskolas cilvēki, tāpēc ir labi apzināties, ka viņš, atbalstot mūsu iniciatīvas, iesaista arī pārējos un mudina ikvienu rīkoties.

Sandris Sietiņsons, kolēģis ViA:

— Galvenā Ilgvara rakstura iezīme ir mērķtiecība un orientācija uz rezultātu. Viņš neatkāpjas, līdz izvirzītais uzdevums tiek izpildīts. Augstu vērtēju viņu kā vadītāju un kolēģi. Ilgvara rīkotie laivu braucieni palīdz saliedēt kolektīvu un tuvāk iepazīt kolēģus neformālā gaisotnē, kā arī dod iespēju redzēt Latviju no neierasta skatupunkta. Viņš ir liels teātrmīlis, šķiet, ka nav nevienas Valmieras teātra izrādes, ko viņš nebūtu redzējis.

Autors: DZINTARS MOČS
Datums: 24.04.2013
Izdevums: Liesma
Rubrika: Valmierietis



	
 
Vidzemes Augstskola © 2006-2016