Rolands Eglītis: Augstskolas komandā ritms ir pilnīgi citādāks | Vidzemes Augstskola
via
LAT
ENG
 
Vidzemes Augstskola ielūdz uz Zinātnieku nakts pasākumiem Valmierā
Visā Eiropā un arī Vidzemes Augstskolā (ViA) šī gada 30. septembrī notiks Zinātnieku nakts pasākumi. Augstskola un...
22.09.2016
Ekoskolu zaļais karogs turpina plīvot Vidzemes Augstskolā
Pirmdien, 19. septembrī, Vidzemes Augstskolai atkārtoti tika piešķirta Zaļā karoga balva. Tas tiek piešķirts mācību...
21.09.2016
Vidzemes Augstskolas studenti un darbinieki startē Valmieras maratonā
Svētdien, 18. septembrī norisinājās skriešanas seriāla „Bigbank Skrien Latvija” 6. posms – 10. "Sportlat Valmieras...
20.09.2016
Vidzemes Augstskolā atgriežas vieslekciju programma “SMART Lunch”
„Smart lunch” vieslekciju programma šajā studiju gadā tiks atklāta, trešdien, 21. septembrī, par sapņu piepildīšanu un...
20.09.2016

Rolands Eglītis: Augstskolas komandā ritms ir pilnīgi citādāks

Ziņa pievienota - 31.01.2014

Piedāvājam interviju ar BK „Vidzemes Augstskola” 18 gadus veco uzbrucēju Rolandu Eglīti (#12), kurā spēlētājs atskatās uz pavadīto sezonu komandas sastāvā, studijām Vidzemes Augstskolā, savām basketbola gaitām un ikdienas ritmu. Atguvies pēc traumas, 190cm garais uzbrucējs palīdz komandai, vidēji laukumā izcīnot 5,6 punktus un nopelnot vidējo efektivitātes koeficientu 6.2.

Šī Tev ir pirmā sezona BK „ViA” sastāvā, kā esi iejuties?
Jau sezonas sākumā gāja ļoti viegli, jo pirms tam, vasarā trenējoties, komanda ļoti labi uzņēma un bija viegli iejusties. Ar citiem spēlētājiem ir viegli saspēlēties, ar citiem grūtāk. Valmierā vispār tāds īpatnējs basketbola spēlēšanas stils. Nedaudz atšķirīgāks, sīkumi pie kuriem vēl pagaidām jāpierod, īpaši ar dažiem vecākiem spēlētājiem kopā spēlējot, bet tas problēmas nesagādā, un, šķiet, man ir viegli saprasties ar citiem, jo man, kā saspēles vadītājam, tas ir galvenais uzdevums.

Kā vērtē savu sniegumu, kad sezona jau ir pusē?
Pagaidām nav īsti daudz, ko vērtēt. Daudz traumas ir bijušas. Pirms traumas bija labs sniegums, tagad ne tik labs. Taču sāku ieskrieties, un ar katru spēli paliek labāk. Lēnām virzāmies uz priekšu gan kā komanda, gan pats kā spēlētājs.

Kā izlēmi pievienoties BK „ViA”?
Man nemaz nebija doma braukt uz Valmieru. Sākumā meklēju iespējas Rīgā, jo ģimene tur dzīvo. Pie manis atbrauca menedžeris un treneris un izteica piedāvājumus, no kuriem atteikties es nevarēju. Atbraucot uz treniņiem Valmierā, sapratu, ka šī ir tā komanda, kur vēlos spēlēt, nevis kādā galvaspilsētas komandā, kur es nemaz nevarēšu iejusties un kur mani uz laukuma nelaidīs. Šeit es jūtu, ka vismaz varu dot komandai kādu pienesumu.

Pastāsti par savām basketbola gaitām!
Smejoties jāsaka, ka spēlēju jau no divu gadu vecuma. Mamma arī spēlēja basketbolu un ņēma mani līdzi uz zāli. Taču nopietnāk sāku trenēties no sešiem gadiem. Gadu ātrāk sāku mācīties skolā, līdz ar to mani ielika spēlēt pie gadu vecākiem puišiem trenera Brizgalova komandā. Tā interesanti, ka visu dzīvi pie vecākiem gadiem esmu spēlējis. 12 gadus esmu spēlējis Cēsu sporta skolas komandās, Dārznieks/Cēsis komandā (LBL3), piedalījies Jaunatnes līgā kā arī EYBL turnīros (European Youth Basketball League) ar Valmieras un Daugavas sporta nama komandām.

Vai ir bijusi iespēja spēlēt Latvijas izlases sastāvā?
Var teikt, ka izlasē neesmu ticis tāpēc, ka tikai pēdējos četrus gadus esmu tā nopietni sācis spēlēt. Pirms tam es baidījos, līdz ar to iespēja netika dota. Vienā gadā no komandas visi līderi aizbrauca uz Rīgu. Cēsīs vairs nebija līderu, un es šo iespēju izmantoju. Kopš tā laika esmu sācis labāk spēlēt, un, iespējams, tieši tāpēc tagad esmu šeit.

Ir jūtama atšķirība spēlējot augstskolas klubā un sporta skolas komandā?
Viennozīmīgi augstāks līmenis. Sporta skolā, spēlējot 2. divīzijā, ar vienu kustību tu vari apspēlēt visus pretspēlētājus un iemest grozu. Augstskolas komandā ritms ir pilnīgi citādāks. Vislielākais šoks ir tas, ka varu no rīta nākt trenēties. Nav tā, ka piecelies, ej uz skolu un tad uz treniņu. Tagad ir treniņš, varbūt skola, varbūt mācības un tad atkal treniņš. Divi treniņi dienā noteikti ir pilnīgi neizbēgami.

Tu esi arī 1. kursa students Vidzemes Augstskolā. Ko Tu mācies, un kāpēc to izvēlējies?
Es izvēlējos mācīties Biznesa vadību tāpēc, ka iestājeksāmenos prasīja angļu valodu un matemātiku. Es nezināju, ko es gribu, vēl joprojām nezinu vai tas ir tas, ko es gribu. Gāju tur, kur man bija budžets. Beigās sanāca pat nedaudz labāk kā budžets, jo atrados labāko pulkā, un arī ar stipendijām viss sanāca. Tagad mācoties, es saprotu, ka pagaidām tas ir, ko es vēlos. Es droši vien esmu tas cilvēks, kas arī visu pabeigs līdz beigām. Taču nezinu, vai pēc tam nenožēlošu, ka neaizgāju kur citur. Kad sākšu strādāt, tad arī zināšu, ko gribēšu un kas saistīs vairāk.

Vai Tev bija citi varianti, kur doties mācīties un spēlēt basketbolu?
Bija iespēja mācīties Rīgā, Latvijas Universitātē Biznesa vadību, varbūt IT. Tur es arī trenējos vasarā 3-4 nedēļas, taču no treneriem sapratu, ka pirmajā komandā netieku. Otrajā komandā treniņi ir tādi nekādi, un pati spēlēšana arī „sētas līmenī”. Sapratu, ka LU mani nesaista, jo tas ir kā liels konveijers, kur ieiet 100 cilvēki iekšā, neviens cits citu nepazīst, ar pasniedzējiem neviens nesapazīstas, un visi tie paši 100 iziet ārā. Ja aizietu uz Rīgu, iespējams, sadzīvotu ar mācībām, bet tad spēlētu Daugavas sporta namā.

Kāda sajūta pēc 1. semestra noslēguma?
Es neesmu apmierināts (smejas), jo tāpat kā citi studenti atstāju visu uz pēdējo brīdi. Sēžu divus mēnešus, viss ir kārtībā, nekas nav jādara. Taču pēdējā nedēļā ir negulētas naktis, un tad vēl ir ielikta spēle uz Ventspili, atpakaļ esi divos naktī un turpini mācīties līdz pieciem. Taču, šķiet, ka viss ar sekmēm ir kārtībā.

Cik bieži notiek treniņi, un vai tos vari apvienot ar mācībām?
Man ir tā, visu mūžu mācības nebūs tā lieta, kad es teikšu: „Es šodien nebūšu,” un basketbols vēl jo vairāk. Nekad nebūs tā, ka es kavēšu treniņu, jo man būs jāmācās. Es aiziešu uz treniņu, un tad mācīšos kaut vai līdz trijiem naktī. No rīta iekapāšu enerģijas dzērienu un skriešu tālāk. (Smejas) Treniņi ir katru dienu. Ja ir brīvdiena, tad es priecājos, ja nav, tad arī priecājos, jo ir treniņš. Tāpēc jau arī spēlēju basketbolu.

Ar kuru no komandas Tev ir vislabākās attiecībās, ar kuru viegli saspēlēties?
Ar Rinaldu Mihailovu (#8). Esam daudzus gadus kopā spēlējuši, kopā mācījušies. Varbūt mazliet vairāk prasās, lai treneris mūs laiž vienlaicīgi uz laukuma, jo iepriekšējais treneris tā ir darījis. Mēs jau jūtam viens otru, dodam piespēli un zinām, ka otrs tur būs. Vēl viegli saspēlēties ar Dāvi Ābolu (#6), jo pagājušo gadu nospēlējām kopā pus sezonu. Mēs abi esam 95.gadi, kā nekā tie jauniņie, abi saspēles vadītāji, ir vieglāk saprasties.

Kāda ir atmosfēra komandā treniņu laikā, ikdienā?
Visi lamājās. Visi sūdzas. Neviens negrib skriet. Ja liek skriet, tad skrien lamājoties. Man nepatīk skriet. Pārējiem patīk skriet (smejas). Atmosfēra ir ļoti laba,  visi var pajokot viens par otru, pavilkt uz zoba.

BK „ViA” pazīstama ar saviem līdzjutējiem. Kāda ir atmosfēra atrodoties uz laukuma?
Varu dzirdēt līdzjutējus tikai tad, kad esmu uz soliņa. Esot laukumā man ir tāds niķis, ka es pilnībā atslēdzos un dzirdu tikai treneri un komandu. Nedzirdu ne pretiniekus, ne tiesnešus. (Smejas) Taču līdzjutēji 1. puslaiku mierīgi sēž, mierīgi aplaudē. 2. puslaikā ja ir līdzīga spēle, tad jau iet uz urrā.

Ko Tu dari brīvajā laikā?
Draudzene, krustdēls un ģimene. Jauniem it kā ir svarīgas ballītes, izklaides un iztrakošanās. Man tas ir bijis, bet mani tas nemaz nesaista. Labi, nevar teikt, ka esmu pieaudzis, es neesmu pieaudzis (smejas), bet kaut kā savādāk domas grozās. Nedēļas nogalē, ja nav citas spēles, gribas aizbraukt uz Rīgu pie krustdēla, pavadīt laiku ar māsu, brāli, atbalstīt, kad viņi spēlē. Draudzeni pēc iespējas vairāk satikt.

Vai Tu esi māņticīgs? Ir kādi rituāli pirms vai spēles laikā?
Pagājušo gadu notika tāda lieta. Kādu brīdi bija daudz traumas, tāpēc nespēlēju. Atgriezos atpakaļ, un pirmo spēli spēlēju ar kompresoršortiem. Nekas neizdevās. Briesmīgākā spēle, kāda jebkad man ir bijusi. Nākamo spēli spēlēju parastajās apakšbiksēs, jo biju aizmirsis kompresoršortus. Kopš tā laika spēlēju tikai parastajās apakšbiksēs. (Smejas) Uz treniņiem kompresoršorti ir okey, bet spēlēs nē. Ir vēl rituāls pirms soda metiena, bet tas ir visiem.

Kā tu noskaņojies, uzlādējies spēlei?
Daudz kliedzu. It īpaši uz Rinaldu, jo viņš mani nokaitina. (Smejas) Man pat neprasās uzlādēties. Ja man ir labs garastāvoklis visas dienas garumā, tad arī spēli labi nospēlēju.

Ja es nebūtu basketbolists es būtu...
Zinu, ka nebūtu florbolists. Noteikti nodarbotos ar sportu. Varbūt galda tenisu. Tētis agrāk bija augsta līmeņa galda tenisists. Es noteikti izvēlētos kaut ko, kas nav atkarīgs tikai no tevis, kur pastāv arī kāds nejaušības princips.

Jauns gads, jaunas apņemšanās. Vai Tev tādas ir?
Tā drīzāk būtu kā cerība. Beidzot nospēlēt bez traumām. Esmu degunu salauzis, stikliem izkritis cauri, šogad celi esmu satraumējis. Ceru uz divām lietām – netraumēties, lai pašam dzīvot vieglāk, un savest kārtībā muguru.

Foto: A. Kaurovs

Informāciju sagatavoja:
Ilze Mote
BK „ViA” sabiedrisko attiecību un mārketinga speciāliste



	
 
Vidzemes Augstskola © 2006-2016