ViA rektors: Daži mīti un patiesības par Latvijas augstāko izglītību | Vidzemes Augstskola
via
LAT
ENG
 
Vidzemes Augstskola ielūdz uz Zinātnieku nakts pasākumiem Valmierā
Visā Eiropā un arī Vidzemes Augstskolā (ViA) šī gada 30. septembrī notiks Zinātnieku nakts pasākumi. Augstskola un...
22.09.2016
Ekoskolu zaļais karogs turpina plīvot Vidzemes Augstskolā
Pirmdien, 19. septembrī, Vidzemes Augstskolai atkārtoti tika piešķirta Zaļā karoga balva. Tas tiek piešķirts mācību...
21.09.2016
Vidzemes Augstskolas studenti un darbinieki startē Valmieras maratonā
Svētdien, 18. septembrī norisinājās skriešanas seriāla „Bigbank Skrien Latvija” 6. posms – 10. "Sportlat Valmieras...
20.09.2016
Vidzemes Augstskolā atgriežas vieslekciju programma “SMART Lunch”
„Smart lunch” vieslekciju programma šajā studiju gadā tiks atklāta, trešdien, 21. septembrī, par sapņu piepildīšanu un...
20.09.2016

ViA rektors: Daži mīti un patiesības par Latvijas augstāko izglītību

Ziņa pievienota - 23.05.2014

Jau vairākus gadus augstākā izglītība ir lielākā vai mazākā sabiedrības uzmanības centrā. Ārējais troksnis ir pierimis, kopš ministrs vairs nav Roberts Ķīlis, taču daudzi jautājumi tā arī līdz galam nav atbildēti un joprojām ir neskaidri. Visai plašs ir uzskats, ka nekādas reformas nav notikušas, uz to ik palaikam norāda arī augstas amatpersonas, valsts prezidentu ieskaitot. Vienots viedoklis reformu jautājumā, maigi izsakoties, nav arī valdošajā koalīcijā. Nesen visai asi par augstāko izglītību un izglītības kvalitāti kopumā izteicās arī Finanšu ministrs Andris Vilks.

Augstākajā izglītībā neapšaubāmi ir nepieciešamas pārmaiņas, to nosaka kā starptautiskās tendences, tā arī Latvijas realitāte. Taču konstruktīvu diskusiju par augstākās izglītības nākotni kavē arī vairāki kļūdaini pieņēmumi, diemžēl sabiedrību konsekventi maldina arī amatpersonas un sabiedrībā atpazīstami cilvēki, ik pa laikam operējot ar dažādiem nepārbaudītiem skaitļiem. Šī raksta mērķis ir apgāzt dažus no mītiem par Latvijas augstāko izglītību, kā arī ieskicēt virzienus, kuros reāli pastāvošās problēmas būtu jārisina.

Mīts Nr. 1: Latvijā ir vairāk nekā 50 valsts finansētu augstskolu
Šis ir viens no visizplatītākajiem mītiem, vēl pirms laika par milzum lielo augstskolu skaitu šausminājās arī mūsu eiroparlamentārietis Krišjānis Kariņš. Līdztekus tam, protams, tiek pieņemts, ka visas šīs augstskolas saņem valsts finansējumu. Realitātē Latvijā augstskolu skaits, kas saņem reālu valsts budžeta vietu finansējumu, ir ievērojami mazāks – tādu ir tikai 16. Kā ir radusies šī milzīgā neatbilstība? Pirmkārt, Latvijā par augstākās izglītības iestādēm uzskata arī koledžas, un to skaits Latvijā ir 25. Otrkārt, Latvijā ir 16 privātās augstskolas, no kurām pēc IZM datiem tikai divas saņem valsts finansējumu doktora studiju nodrošināšanai, bet arī ļoti nenozīmīgā apjomā. Ja visam uzskaitītajam pievienojam vēl trīs citu valstu augstskolu filiāles, tad iegūstam patiesi fantastisku skaitli – 61. Ar Latvijas augstskolu filiālēm kopā sanāktu jau tuvu pie simta.

Ir augstākās izglītības institūciju reģistrā arī specifiskas augstskolas ar ļoti mazu studējošo skaitu, šajā ziņā līderpozīcijas ieņem Rīgas Teoloģijas institūts un Lutera Akadēmija ar attiecīgi 15 un 61 studentu, kas gatavo darbiniekus attiecīgu reliģisko konfesiju vajadzībām. Kopumā ar akcentētu reliģisku orientāciju reģistrā ir piecas institūcijas. Ārpus Rīgas atrodas sešas augstskolas, kā arī vairākas koledžas. Ļoti svarīgi akcentēt, ka visas privātā sektora dibinātās augstākās izglītības institūcijas – 19 augstskolas un astoņas koledžas – atrodas Rīgā. Tāpat kā 11 no 17 valsts augstskolām. Varam izdarīt secinājumu, ka Rīgā augstskolu skaits ir patiešām liels (30, neskaitot koledžas), kā arī konstatēt izteiktu privātā sektora koncentrēšanos Rīgā.

Kā būtiski samazināt augstskolu skaitu? Pirmkārt, uzskaitē koledžas un augstskolas vajadzētu skaitīt atsevišķi, bet ja nopietni, tad patiesībā ir tikai divi varianti – Igaunijas un Somijas. Igaunijā notika pāreja uz valsts finansētu augstāko izglītību valsts augstskolās, kā rezultātā lielākais vairums privāto, kas nespēja piedāvāt tik izteiktu alternatīvu, lai cilvēki par to maksātu, izputēja. Savukārt Somijā augstskolām, kas apvienojās, tika apsolīts un arī piešķirts ļoti liels papildu finansējums. Kā viens, tā arī otrs variants prasīja ļoti būtisku finansējuma palielinājumu, kam, kā izskatās,  mūsu valsts joprojām nav gatava.

Mīts Nr. 2: Augstskolu apvienošana dos būtiskus finanšu līdzekļu ietaupījumus.
Vispirms jāsaprot, ka par kādu administratīvu augstskolu apvienošanu “no augšas” mēs varam runāt tikai valsts sektorā. Privātās slēgt vai apvienot – tur valsts neko nevar iespaidot. Ja augstskolas izpilda likumos noteiktos kritērijus un to studiju programmas ir akreditētas un licencētas, tad tām ir tiesības pastāvēt. Savukārt valsts sektorā esošais finansēšanas modelis paredz finansēšanu tikai caur piešķirtajām budžeta vietām. Nekāds cita veida finansējums, kas augstskolām tiek sadalīts “pēc galviņām”, sen vairs nepastāv. Valsts finansē noteiktu budžeta vietu skaitu un tas tiek iedalīts konkrētām augstskolām. Šo finansējumu augstskolas tērē, lai nodrošinātu studiju procesu. Maksā pasniedzējiem, nodrošina infrastruktūru u.t.t.

Līdz ar to īstermiņa ietaupījumu varētu dot tikai drastisks budžeta vietu skaita samazinājums, kas, ņemot vērā jau tā izteikti zemo augstākās izglītības pieejamību Latvijā, manuprāt nav pieļaujams. Augstskolu fiziska apvienošana vai slēgšana ir ļoti smags process un ir saistīts ar ievērojamiem papildu izdevumiem, nevis ietaupījumiem. Par cita veida apvienošanas negatīvajiem “efektiem” var pieskaitīt identitātes zaudēšanu un arī kritienu starptautiskajos reitingos. Somijā apvienotā Alto Universitāte Times Higher Education (THE) reitingā atkritusi uz ceturto simtu un iepriekšējo statusu pagaidām nav spējusi atjaunot, neraugoties uz apvienotajiem spēkiem un lielajām investīcijām.

Mīts Nr. 3: Iegūtās izglītības līmenis ir zems un Latvijas darba tirgum neatbilstošs
Izglītības kvalitāte tiek piesaukta tikpat bieži, kā pārmērīgais augstskolu skaits. Taču statistika norāda uz pretējo – tie, kas pēdējos desmit gados ir ieguvuši augstāko izglītību, Latvijas darba tirgū jūtas ievērojami komfortablāk, un kā no pieprasījuma, tā arī no finanšu aspekta. Profesora Mihaila Hazana pētījumi apliecina, ka bezdarba līmenis Latvijā 2012. gadā 25 – 39 gadu vecuma grupā starp iedzīvotājiem ar augstāko izglītību ir 5 procenti, bet bez augstākās izglītības– 17 procenti. Tik izšķiroša augstākās izglītības loma spējā atrast darbu ir reti kurā Eiropas valstī, taču jāuzsver, ka tā nav kopīga tendence visām nabadzīgajām valstīm, starp kurām diemžēl Eiropas kontekstā ir jāierindo arī Latvija. Piemēram, Portugālē bezdarbs starp tiem, kam ir un nav augstākā izglītība, ir gandrīz identisks (14 un 15 procenti), līdz ar to šajā valstī augstākā izglītība nekādas priekšrocības nedod.

Otrs un ne mazāk svarīgs aspekts ir, kāda ir  augstākās izglītības ietekme uz cilvēka ienākumiem. Un arī šis rādītājs izteikti norāda uz mūsu augstākās izglītības pozitīvo iespaidu  - Latvijā 24 – 34 gadu vecuma grupā iedzīvotājiem ar augstāko izglītību ienākumi ir par 65 procentiem augstāki, nekā tiem, kam ir vidējā vai vidējā profesionālā. Identiski, kā ASV. Savukārt Eiropā vidēji starpība ir aptuveni 40 procenti. Šajā aspektā ļoti interesanti būtu pētījumi par izglītības saistību ar emigrāciju. Kura iedzīvotāju daļa valsti ir pametusi intensīvāk – tie, kuriem ir augstākā izglītība vai tie, kuriem tās nav.

Tātad secinājums ir skaidrs – augstākajai izglītībai ir nozīmīga loma Latvijas iedzīvotāju spējā atrast darbu un labklājības nodrošināšanā. Valstij tas savukārt nozīmē lielākus nodokļu ieņēmumus no tiem, kas ir ieguvuši augstāko izglītību. Bažas gan rada cits aspekts – visai ievērojams skaits Latvijā strādājošo cilvēku norāda, ka darbā tiktu galā ar grūtākiem uzdevumiem. Bet tas ir jautājums par mūsu tautsaimniecības darba tirgus piedāvājuma atbilstību attīstītas valsts standartiem.

Mīts Nr. 4: Nekādas reformas augstākajā izglītībā tā arī netiek veiktas
Reformas, to esamība vai neesamība ir ceturtā lieta, par ko bieži tiek runāts. Ja par vienīgo kritēriju tiek uzskatīta augstskolu skaita samazināšana, tad patiešām var šķist, ka nekas nav noticis. Taču no augstskolu viedokļa ir notikušas pietiekoši būtiskas lietas, kas paver ceļu dinamiskākai attīstībai tiem, kas to vēlas. Lai gan reformas akreditācijas procesā sākotnēji iestrēga un samežģījās, šobrīd var skaidri redzēt, ka pāreja uz studiju virzienu akreditāciju bija pareizs solis. Tas augstskolām ļauj ātrāk reaģēt uz darba tirgus pieprasījumu, vieglāk atvērt jaunas pieprasītas studiju programmas, kā arī bez bažām slēgt tās, kurām nav nākotnes. Par reformām augstākajā izglītībā var attiecināt teicienu, ka slīcēju glābšana lielā mērā ir pašu slīcēju rokās. Daudzas lietas var darīt pašas augstskolas jau šobrīd, un to arī dara. Vidzemes Augstskola pēdējā pusgada laikā ir veikusi vērienīgu administratīvu un akadēmiskā procesa pārvaldības reformu. Veikta iekšēja resursu konsolidācija – apvienotas vairākas fakultātes un administratīvas struktūrvienības, kā rezultātā samazināts augstskolas administratīvais slogs. Labāku studiju procesa organizāciju un būtisku administrēšanā iesaistīto skaita samazināšanu ir sekmējusi pāreja uz studiju virzienu administrēšanu. Aktīva iekšējo reformu jautājumos ir arī Daugavpils Universitāte.

Augstskolu apvienošanas atbalstītājiem varu apliecināt – faktiski šis process jau ir sācies un aktīvi notiek. Tikai citos sadarbības līmeņos, nevis tūlītējā fiziskā augstskolu apvienošanā. Vēlreiz atsaucoties uz Vidzemes Augstskolas pieredzi – pēdējā laikā nav atvērta neviena ekskluzīva tieši mūsu augstskolas apsaimniekota studiju programma. IT doktorantūra ir kopīga ar Rēzekni, bet Starptautiskā tūrisma vadība, kur studentus pirmo reizi uzņemsim šogad – kopīga ar četru Eiropas valstu augstskolām, un arī izsniegtais diploms būs kopīgs un daļu laika studenti mācīsies pie mums, bet daļu – pie ārvalstu partneriem. Individuāli nevienu jaunu programmu veidot neplānojam, pat idejas līmenī vispirms apzinām potenciālos partnerus, ar ko varētu sadarboties. Otrs veids, kā augstskolas sadarbojas, ir radniecīgu augstskolu apvienošanās kopīgu mērķu sasniegšanā. Piemēram, nesen ir izveidots Tehnoloģisko augstskolu konsorcijs, kur viens no galvenajiem mērķiem ir kopīga augstskolu zināšanu pārneses veicināšana.

Protams, ka augstskolas vēl šogad ar nepacietību gaida vairākus būtiskus lēmumus, kas lielā mērā noteiks Latvijas augstākās izglītības nākotni. IZM nolīgti Pasaules bankas eksperti šobrīd izstrādā augstākās izglītības finansējuma modeli, tāpat ir pieteikts jautājums par vienotu atalgojuma sistēmu augstskolās. Bet visvairāk protams pietrūkst skaidra, finansiāli pamatota, reāli izpildāma ilgtermiņa attīstības plāna valstī kopumā. Īpaši ņemot vērā, ka tuvākajos gados mūsu augstāko izglītību sagaida visai daudzi izaicinājumi.

Vai viss mūsu augstākajā izglītībā ir ideāli? Nebūt nē, ir vairāki aspekti, kas uz augstākās izglītības nākotni liek raudzīties arī ar bažām.

Patiesība Nr.1: Augstākās izglītības nākotnes jautājums jāskata kompleksi
Ir jāsaprot, ka visu atbildību par augstākās izglītības rezultātiem nevar novelt tikai uz augstskolām. Ja mēs mainām valsts tautsaimniecības attīstības virzienu, nepietiek ar to, ka mēs pēkšņi pārdalām budžeta vietas par labu attiecīgajām prioritārajām nozarēm. Augstskolas nespēs būtiski palielināt kvalificētu inženierzinātņu nozaru absolventu skaitu, ja būtiski netiks mainīta apmācība zemākos līmeņos, piedodiet, sākot jau no bērnudārziem. Ja netiks atbalstīta attiecīgas ievirzes interešu izglītība, kāda mums jau ir, piemēram, mūzikā un mākslās, tad arī kādus jūtamus rezultātus gaidīt ir naivi. Tāpat nav jēgas attīstīt un atbalstīt doktorantūras studijas, ja mēs neesam spējīgi un gatavi finansēt fundamentālo un lietišķo zinātni vismaz tādā līmenī, kā to dara mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva. Citādāk mēs šeit gatavosim jaunos zinātniekus citām valstīm. Saistībā ar zināšanu pārnesi, privātā sektora piesaisti ir jānodrošina attīstībai un inovācijai labvēlīga vide, piemēram, lai tie uzņēmēji, kas ir gatavi ieguldīt Latvijā izstrādātu tehnoloģisko risinājumu ieviešanā, saņemtu būtiskas nodokļu atlaides.

Patiesība Nr.2: Tuvākajos gados Latvijas studentu skaits samazināsies
Process jau ir sācies. Tuvojas studentu uzņemšanas laiks, un to ar bažām gaida visas Latvijas augstskolas. Prognozes nav iepriecinošas – vidusskolu un ģimnāziju beidzēju skaits būs mazāks, ka iepriekšējā gadā, un arī liela daļa šo jauniešu neplāno studēt, vismaz Latvijā. Daļa mērķtiecīgi izvēlas augstāko izglītību iegūt ārzemēs, bet vēl lielākā skaitā jaunieši dodas pie saviem vecākiem, kas pametuši valsti jau iepriekš. Ar šo situāciju sasaucas kāds fakts, ko mēs varētu noformulēt kā nelaimīgu apstākļu sakritību – liela daļa augstskolu šobrīd aktīvi būvējas un apgūst piešķirtos ES līdzekļus, lai attīstītu infrastruktūru. Tas nozīmē, ka telpu paplašināšana sakrīt ar studējošo skaita samazinājumu, kas savukārt nozīmē, ka pieaugs infrastruktūras uzturēšanas izmaksas uz vienu studējošo, ja netiks atrasti alternatīvi risinājumi noslodzei.

Iespējas ir vairākas – piesaistīt ārvalstu studentus, izvērst mūžizglītības piedāvājumu, kā arī aktivizēt zinātnisko darbību, zināšanu pārnesi un komercpasūtījumus. Lai būtiski palielinātu ārvalstu studentu skaitu, ir nepieciešama kompleksa mērķtiecīga valsts politika, mūžizglītības jomā esam uzņēmušies vērienīgas saistības, zināmas augstskolu problēmas tas varētu risināt, savukārt zinātnes un komercpasūtījumu apjoms būs atkarīgs gan no pašu augstskolu aktivitātes, tā arī situācijas valstī. Zinātnes lauciņā protams stratēģiski pareizāk būtu orientēties uz to naudu, kas tiek piedāvāta Eiropas līmenī un citās valstīs, nevis mēģināt izplēst kaut ko no tā mazumiņa, ko atmet Latvijas valsts.

Patiesība Nr.3: Finansējuma līmenis augstākajā izglītībā un arī zinātnē ir kritiski zems
Diemžēl patiesība ir skaudra – naudas nozarē šobrīd ir katastrofāli maz. Lielu triecienu deva ekonomiskā krīze, kad valsts augstskolas izjuta drastisku valsts finansējuma samazinājumu, savukārt privātās augstskolas - iedzīvotāju vispārējas maksātspējas kritumu. Jomām, kuras šobrīd bankas kreditē nelabprāt, diemžēl ir jāpieskaita arī studijas. Pēdējā laikā Latviju dažādos projektos, vērtējot mūsu augstāko izglītību un zinātni, ir apmeklējis liels vairums ārvalstu ekspertu. Kad augstskolas un zinātniskie institūti prezentē finansējuma apjomus, eksperti bieži neizpratnē groza galvas, viņi nesaprot, kā ir iespējams darboties šāda finansējuma ietvaros. Bija pat kuriozs gadījums, kad augstskola prezentācijā rādīja zinātnei paredzēto finansējumu, un eksperts komentēja, ka prezentācijā noteikti ir kļūda, šāda apjoma finansējums varētu būt uz vienu pētnieku, nevis augstskolu kopumā… Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur finansējums uz vienu studentu ir zemāks, nekā uz vienu skolnieku. Uz to, ka šāda apjoma valsts finansējums augstākajai izglītībai ir kvalitāti neveicinošs un neefektīvs, norāda arī Pasaules bankas eksperti. Tāpat uz to, ka esošajā situācijā augstākas izglītības pieejamība ir zema un īpaši maz pieejama tā ir trūcīgo ģimeņu atvasēm. Augstskolas nespēj piesaistīt augstas klases ārvalstu pasniedzējus, jo par Latvijas pasniedzējiem ierasto zemo samaksu šeit strādāt neviens nebrauc. Ārzemniekus dabūt izdodas vien no dažādiem projektiem un uz īsu termiņu, piemēram, kad par savu pasniedzēju uzņemšanu maksā tā valsts, kas pie mums savus pasniedzējus sūta. Tā notiek Šveices gadījumā.

Jebkurā gadījumā un pie jebkura finansēšanas modeļa papildu nauda augstākajai izglītībai būs jāatrod. Izskatās, ka šogad sengaidītais finansējuma pieaugums kārtējo reizi tiks atlikts uz citu laiku, jo valstij šobrīd ir citas prioritātes – jāpērk tanki. Nenoliedzot, ka par aizsardzību ir jādomā, vien jāatgādina, ka ar tankiem vien valsts aizsardzībai nepietiek. Ir jābūt arī valdībai, kas uzdrošinās šos tankus likt lietā, ja ir šāda nepieciešamība. Uzdrošinās agresoram pretoties.

Atgriežoties pie izglītības finansēšanas – šobrīd kā reālākais variants izskatās starptautisks aizņēmums, kura nauda tiek novirzīta augstākas izglītības un zinātnes attīstībai. Valsts spēja aizņemties vairākus miljardus īstermiņa problēmu risināšanai, šobrīd ir pienācis laiks ieguldīt nākotnē un attīstībā. Jau šobrīd ir skaidrs, ka pat mūsu pieticīgais mērķis līdz 2020.gadam zinātnes, attīstības un inovācijas vajadzībām novirzīto līdzekļu apjomu palielināt līdz 1,5 procentiem no IKP (divas reizes zemāks par Eiropas kopējos plānos noteikto) netiks sasniegts. Nepalīdzēs pat dažādas statistiskas manipulācijas, šajā summa iekļaujot visus līdzekļus, ko savos uzņēmumos ieguldīs uzņēmēji. Jau vairākus gadus konsekventi netiek pildīti augstākas izglītības un zinātnes likumi, kuros tika iezīmēts pakāpenisks finansējuma pieaugums nozarēm.

Patiesība Nr.4: Dažādu augstskolu intereses būtiski atšķiras
Jāatzīst, ka augstākās izglītības sektors nākotnes redzējumā nebūt nav vienots. Daudzās jomās krasi atšķiras un saduras privāto un valsts augstskolu intereses. Privātās būtu priecīgas, ja valsts atteiktos no budžeta vietu finansējuma savās augstskolās, ja ne pilnībā, tad vismaz sociālajās zinātnēs. Universitātes būtu priecīgas, ja doktorantūra (un tai novirzītais finansējums) tiktu nodota ekskluzīvi tām, tāpat kā liela daļa zinātnes. Arī pašu universitāšu vidū nav vienprātības, idejas par vienu Latvijas zinātnes augstskolu nav nekur pazudušas. Reģionālās augstskolas vēlas sev īpašas tiesības un papildus finansējumu, kā arī priecātos par citu augstskolu filiāļu aizvākšanu no reģioniem. Neskaidrs ir arī koledžu jautājums, jo it kā aizsākās to pievienošana augstskolām, taču ne visas koledžas par to ir sajūsmā. Privātajā sektorā šo integrācijas virzienu īpašnieki dažos gadījumos kavē apzināti – divu līmeņu institūciju uzturēšana (augstskola un koledža) dod plašākas manevra iespējas un arī lielāku ietekmi. Daudzas no šīm problēmām gan atkristu pašas no sevis, ja augstākā izglītība tiktu adekvāti finansēta.

Noslēgumam - Kolektivizācija vai kooperācija?
Skaidrs, ka augstākajā izglītībā, tāpat kā daudzās citās jomās globalizācijas apstākļos, ir novērojama arvien ciešāka sadarbība, arvien vairāk pieaug to studentu skaits, kas kādu laiku ir mācījušies citā valstī un citā augstskolā. Arvien ciešāka sadarbība notiek arī zinātnes jomā. Vai tas rezultēsies ar institūciju saplūšanu un vai tam būtu jābūt obligātam priekšnoteikumam, tas ir cits jautājums.

Savulaik Latvijas zinātnes politiku salīdzināju ar lopkopību, uzdodot retorisku jautājumu – kad govs dod vairāk pienu, vai tad, kad to sitīs ar mietu, vai tad, ja normāli pabaros. Turpinot šo tradīciju, agrārā sektora pieredzi varētu pārnest arī uz augstāko izglītību. Ja ir daudzas mazas zemnieku saimniecības, tad vēsturiski ir divi ceļi, kā tās apvienot. Viens ir kooperācija, panākot, lai mazās saimniecības sadarbojas, kopīgi iepērk dārgu tehniku un pat veido pārstrādes uzņēmumus, šādi piemēri ir atrodami Skandināvijas valstīs.  Otrs ir padomju pieredze – kolektivizācija, kolhozi, represijas. Visa tehnika, lopi un lielā mērā arī iedzīvotāji tika sadzīti kolhozu centros, savukārt lauki, kas nebija ap centru, drīz vien aizauga, viensētas izputēja. Ar ko tas viss beidzās, liela daļa no mums labi atceras. Skandināvijas gadījumā mazās saimniecības apvienojoties vienlaicīgi ir paturējušas savu patstāvību un spēju ātri reaģēt, apgūt nišas, kas lielajam saimniecībām nav izdevīgas un interesantas. Liels un mazs nav sinonīmi vārdiem labs un slikts, ne augstākajā izglītībā, ne uzņēmējdarbībā, ne arī par valstīm un to lielumu domājot. Svarīgi, kāds ir iekšējais saturs.

Latvijas augstākās izglītības konkurences priekšrocība ir tās daudzveidībā. Neatteiksimies no tā, ar ko mēs esam unikāli.

Gatis Krūmiņš, Dr.hist., Vidzemes Augstskolas rektors

Raksts publicēts delfi.lv 21.05.2014.
 



	
 
Vidzemes Augstskola © 2006-2016