Par Eiropas zinātnes projektu attīstības iespējām | Vidzemes Augstskola
via
LAT
ENG
 
Vidzemes Augstskola ielūdz uz Zinātnieku nakts pasākumiem Valmierā
Visā Eiropā un arī Vidzemes Augstskolā (ViA) šī gada 30. septembrī notiks Zinātnieku nakts pasākumi. Augstskola un...
22.09.2016
Ekoskolu zaļais karogs turpina plīvot Vidzemes Augstskolā
Pirmdien, 19. septembrī, Vidzemes Augstskolai atkārtoti tika piešķirta Zaļā karoga balva. Tas tiek piešķirts mācību...
21.09.2016
Vidzemes Augstskolas studenti un darbinieki startē Valmieras maratonā
Svētdien, 18. septembrī norisinājās skriešanas seriāla „Bigbank Skrien Latvija” 6. posms – 10. "Sportlat Valmieras...
20.09.2016
Vidzemes Augstskolā atgriežas vieslekciju programma “SMART Lunch”
„Smart lunch” vieslekciju programma šajā studiju gadā tiks atklāta, trešdien, 21. septembrī, par sapņu piepildīšanu un...
20.09.2016

Par Eiropas zinātnes projektu attīstības iespējām

Ziņa pievienota - 28.09.2012
egilsginters.jpg

2012.gada 26-27.septembrī Varšavā (Polija) norisinājās Eiropas Komisijas (EK) zinātnisko projektu 7.ietvarprogrammas IKT projektu iesniedzēju sanāksme (EC FP7 ICT Proposer Days), kur piedalījās Vidzemes Augstskolas profesors un Sociotehnisko sistēmu inženierijas institūta direktors Egīls Ginters.

Komandējuma pamata izdevumus ar Nacionāla kontaktpunkta atbalstu sedza Eiropas Komisija.

Piedalīšanās līdzīgos pasākumos ļauj tiešā veidā noskaidrot pušu attieksmes un aktualitātes, saprast EK ierēdņu viedokļus un domāšanas veidu, kā arī nodibināt jaunus un atjaunot agrākos kontaktus, jo tiešas un nepastarpinātas sarunas ir nākotnes projektu stūrakmens. Ir svarīgi saprast zinātnes turpmākās virzības tendences, iespējamo finansējumu un konkurences apjomu. Turpmāk piedāvājam prof. Gintera pārdomas par Eiropas zinātnes virzības aktualitātēm.

Šobrīd ir skaidrs, ka konkurence uz zinātnes finansējumu Eiropas mērogā pieaug, jo, samazinoties industrijas līdzfinansējumam (Spānija, Itālija, Vācija u.c.), uz publiski pieejamiem līdzekļiem sāk pretendēt ļoti respektabli zinātnieku kolektīvi, kurus līdz šim finansēja privātais kapitāls. Lai gan joprojām EK konkursa ceļā iegūstamais zinātnes finansējums nav principiāli svarīgs Skandināvijas valstīs, kur universitāšu pētniekiem, šķiet, reizēm vajag nopietni papūlēties, lai izlietotu kārtējos zinātniskai pētniecībai atvēlētos miljonus.

Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropā ir sācies kārtējais sociālo un tehnisko zinātņu tuvināšanas mēģinājums (Vidzemes Augstskola to sāka jau vairāk nekā pirms 7 gadiem ar Sociotehnisku sistēmu modelēšanas maģistrantūru, bet tagad jau doktorantūru), tādēļ šobrīd modē ir starpdisciplināri projekti, tiesa, ar parunāšanos un sofistiku tur nepietiks, jo Eiropā sociālās zinātnes jau sen pielieto tehniskajās zinātnēs akceptētās precīzās un kvantitatīvās metodes (kvalitatīvās metodes ir tikai tipveida pētījuma pirmā stadija) (neiromarketings, izplūdušo kopu kartes (fuzzy concept maps), Nākotnes Internets un Mākonis kā servisu vietne utt.).

Tā kā krīzes ierēdņu prātos ir atstājušas savu ietekmi, tad populāra ir kļuvusi politisko lēmumu modelēšana, pie kam dati tiek intensīvi meklēti un apkopoti sociālajos tīklos, tātad nevajadzētu domāt, ka „izpausties” Internetā var bez paliekošām sekām. Vidzemes Augstskolas Sociotehnisko sistēmu inženierijas institūts piedalās vienā no šādiem integrētajiem projektiem FUPOL (Future Policy Modelling), kura ietvaros ir iecerēts izstrādāt metodes un līdzekļus politisko lēmumu iespējamo seku prognozēšanai. Ceram, ka izdosies izveidot ko vērā ņemamu, jo projekta ilgums ir četri gadi.
Šķiet, ka ir nobriedis laiks jaunām un visaptverošām teorijām, kas mēģinātu, izmantojot vienkāršu elementu kopas, izskaidrot sarežģītus procesus un parādības, skatot tos vienkopus, nevis atrauti. Rezultātā nokļūstot kaut kur starp holismu un redukcionismu, un nosaucot to par sarežģītības zinātni (complexity science). Var jau būt, ka kaut kas sanāks, lai gan stāsta, ka izziņas ceļš esot bezgalīgs.

Sociālā vide un sabiedrība vairs nav atraujama no tehnoloģijām. Ja 60.to gadu sākumā, kad radās Internet pirmsākumi, visu tehnoloģiju progresu pasaulē virzīja tikai militārais komplekss, tad šobrīd Nākotnes Internet tehnoloģijas iniciē sabiedrība un sociālie faktori, lai gan programmu inženierijas pārstāvjiem tas ļoti nepatīk, un viņi joprojām vēlas pēc iespējas distancēties no „nepilnvērtīgajiem” sociālo zinātņu pārstāvjiem, bet...dabu neapmānīsi, t.i. katram ābolam ir divas pusītes, par ko mēs visi regulāri aizmirstam. Nākotnes Internet virzītāji joprojām cīnās. Eiropas Komisija dažādos veidos ir finansējusi vairāk nekā 100 izpētes projektus, kas ir saistīti ar Nākotnes Internet un Mākoņu attīstību. Joprojām notiek strīdi, vai dominēs SOA vai REST, vai uzvarēs horeogrāfijas vai orķestrēšana, un kā, galu galā, mēs to visu specificēsim, jo UML un BPMN, kas ir populāri, īsti nespēj aprakstīt stohastiskus procesus, bet cilvēks ir šaubīga būtne, un tādēļ varbūtībai ir liela nozīme mūsu dzīvē. Vai mums ir izredzes Nākotnes Internet zinātniskas izpētes projektos? Laikam, ka ne, tomēr var meklēt nišas, kas būtu saistītas ar lietišķo servisu izvietošanas pētījumiem, piedāvājot tos kā jaunus e-biznesa vai m-biznesa veidus.

Ir pamatotas aizdomas, ka iekļūšana Eiropas mēroga zinātniskas izpētes projektos, t.i. ietvara programmās kļūs arvien grūtāka, tādēļ, ka ir sākusies līdzekļu konsolidācija, t.i., atbilstoši, Horizon 2020 ideoloģijai, tiks galvenokārt atbalstīti lielie projekti (50milj eiro un vairāk), no kuriem dažus, iespējams, uzurpēs demagogi un „profesionālie organizatori”, bet vidējais statistiskais rezultāts, kas ir saistīts ar zinātnes konkurētspējas pieaugumu attiecībā pret ASV, varbūt tiks sasniegts, lai gan ļoti par to šaubos. Tātad, ja neesat līdz šim iekļuvuši „klubiņā”, tad ir vēl pāris gadi, kad to var izdarīt, bet pēc tam... Pēdējos novērotajos FP7 FET projektos „klubiņa” biedri tika atlasīti ar Hirša indeksa palīdzību (nav nekas ideāls, bet kaut kādam kvantitatīvam kritērijam taču ir jābūt), nu, tad varam izdarīt secinājumus.

Ir jauna īpatnība. EK ir novirzījusi akcentus no partnera organizācijas kvalitātes vērtēšanas uz personību, kas piedalās projektā, izvērtēšanu. Tas nekas, ka zinātniskās institūcijas gada budžets ir lielāks nekā Latvijas budžets kopumā (bieži sastopama situācija), bet ir izšķirošas to personību kvalitātes, kas pārstāv šo vairāku miljardu vērto organizāciju konkrētajā projektā. Tas sasaucas ar iepriekšējā rindkopā minētajiem secinājumiem, lai gan, ja esat maziņš, nu, bet ļoti gudrs un izcils uzņēmums, tad tipveida 8milj.eiro integrēta projekta koordinēšanas tiesības diemžēl jums neiegūt.

Zinātnē pakāpeniski pazūd ētika, un tā kļūst arvien nežēlīgāka, un nekautrējas to demonstrēt. Mūsdienu robotika un mākslīgais intelekts bez aizspriedumiem implantē elektrodus un ierīces dzīvnieku smadzenēs un organismos, pie kam ir pamatotas aizdomas, ka tās ir ar vivisekciju saistītas darbības. Nepārprotama ir dienvidaustrumu Āzijas ietekme, un tam nav nekādas saistības ar rasisma ideoloģiju, vienkārši, tā ir. Modernie roboti nekopē fantastikas grāmatu tēlus, tie kopē dzīvus organismus – astoņkājus, zušus, vardes, peles, spāres, čūskas utt. (Mēs te nerunājam par „Ugunsgrēka” „robīti”, kas birstē istabu). Reizēm tīri labi var iedomāties, kādiem mērķiem tie varētu kalpot, un kas varētu būt ieinteresēts šo projektu rezultātos. Vai mums ir jēga kaut ko mēģināt robotikas laukā? Šaubos, varbūt kādu adaptīvāku darbības algoritmu varam sacerēt, bet tīri tehniski mums tur nav ko darīt.

Nav tāda jēdziena „reģionālā zinātne”. Zinātne ir process, kura laikā veidojas jaunas zināšanas, t.i. metodes, algoritmi, pieejas, likumsakarības utt., kuras var atkārtot citi interesenti jebkurā pasaules malā, kuri līdz šim par to nezināja, un kam tas varētu būt svarīgi. Iespējams, ka izziņas ceļā tiek atklāti kādi jauni fakti, kas veido jaunus secinājumus un priekšstatu maiņu par atsevišķu notikumu attīstību, kā arī ļauj vispārināt. Pretējā gadījumā nedaudz līdzīgu darbību, kas apkopo „pliku” faktoloģisko materiālu, sauc par zinātkāri, kuru apmierināt ir svarīgi pašam pētniekam, bet pārējai pasaulei no tā ne silts, ne auksts. Šāda „zinātne” Eiropas mērogā finansēta netiek un domājams, ka ar laiku netiks vairs finansēta arī nacionālajos pulciņos, kas diemžēl joprojām notiek ne tikai Latvijā, bet arī šur un tur Eiropā. Vēl relatīvi nesen pastāvēja tāds jēdziens kā „novadpētniecība”, un neviens to nesauca par zinātni, tāpat kā tehniskās skolas un tehnikumus – par koledžām vai augstskolām.

Rodas iespaids, ka pieklusis ir „zaļās domāšanas” skanējums. Iespējams, ir aprēķināts, kādus zaudējumus šis sauklis ir jau nodarījis un nodara planētai kopumā. Ne jau vienmēr biodegvielas ražošana un citas aktivitātes ir tik nevainīgas. Ir jābūt samērīgumam, kad ūdens ekonomiju mēs salīdzinām ar pakāpeniskas kanalizācijas sistēmas aizaugšanas sekām un tās bojāeju, jo „cieto frakciju” ar ūdens krūzīti īsti neaizskalosi. Kā arī respektēsim tās drausmīgās „ķīmijas” devas ietekmi uz vidi, kas būs neizbēgama, jo sabojāto kanalizāciju pēc zaļās domāšanas uzvaras gājiena nāksies „reanimēt”. Eiropas zinātnes telpā joprojām pastāv un tiek iniciēti projekti, kas saistīti ar bez izmešiem izmantojama transporta izveidošanu, bet kopumā „zaļais skrējiens” zinātnē ir nedaudz apsīcis. Iespējams, ka vainīgas ir krīzes, bet ir aizdomas, vai tikai voluntārs „zaļais vilnis” nav jau tuvu tam pašam grāvim, kur jau intensīvi rosās ģenētiski modificētās pārtikas celmlauži?

Tādas šķiet ir patreizējās tendences Eiropas zinātnes projektu attīstībā, protams, šeit ir akcentētas tikai nedaudzas no tām. Ko mums darīt? Acīmredzot vajag draudzēties un biedroties, bet vēlams ar tiem, kuri ir Eiropas zinātnes priekšpulkā. Draudzējoties diviem nabagiem, neviens bagātāks (finansiāli) nekļūs. Mēs, te, Latvijā reizēm fantazējam par Torņakalna vienoto „superuniversitāti”, bet aizmirstam, ka no Eiropas institūciju viedokļa nav nekādas starpības starp Latvijas Universitāti un Vidzemes Augstskolu, jo mēs abas šajos mērogos piederam pie „špickastīšu” kategorijas, tāpat kā visa Latvija no plānošanas viedokļa labākajā gadījumā ir tikai viens neliels reģions, t.i., apvienojot Latvijas Universitāti ar Rīgas Tehnisko universitāti mēs iegūtu vienu, piemēram, Spānijas mērogiem atbilstošu lauku augstskolu, kur studējošo skaits ir apmēram 25.000 un vairāk. Barselonas Universitātē studējošo skaits jau pārsniedz 100.000. Kāds tur vēl augstskolu reitinga pirmais simtnieks? Nu, piecsimtnieku vēl varētu sasniegt, bet tad tās lietas ir citādi jādara. Kā teica klasiķis: „Te nav šahs, te domāt vajag”.

Vidzemes Augstskolas profesors,
Sociotehnisko sistēmu inženierijas institūta direktors
Dr.sc.ing. Egīls Ginters

 



	
 
Vidzemes Augstskola © 2006-2016