Gatis Krūmiņš: Ideālisti, kas nebaidījās riskēt idejas vārdā. Premjeri, kas veidoja Latvijas valsti | Vidzemes Augstskola
via
LAT
ENG
 
Vidzemes Augstskola ielūdz uz Zinātnieku nakts pasākumiem Valmierā
Visā Eiropā un arī Vidzemes Augstskolā (ViA) šī gada 30. septembrī notiks Zinātnieku nakts pasākumi. Augstskola un...
22.09.2016
Ekoskolu zaļais karogs turpina plīvot Vidzemes Augstskolā
Pirmdien, 19. septembrī, Vidzemes Augstskolai atkārtoti tika piešķirta Zaļā karoga balva. Tas tiek piešķirts mācību...
21.09.2016
Vidzemes Augstskolas studenti un darbinieki startē Valmieras maratonā
Svētdien, 18. septembrī norisinājās skriešanas seriāla „Bigbank Skrien Latvija” 6. posms – 10. "Sportlat Valmieras...
20.09.2016
Vidzemes Augstskolā atgriežas vieslekciju programma “SMART Lunch”
„Smart lunch” vieslekciju programma šajā studiju gadā tiks atklāta, trešdien, 21. septembrī, par sapņu piepildīšanu un...
20.09.2016

Gatis Krūmiņš: Ideālisti, kas nebaidījās riskēt idejas vārdā. Premjeri, kas veidoja Latvijas valsti

Ziņa pievienota - 11.11.2015

Cilvēki, kas bija gatavi uzņemties atbildību, bija gatavi arī riskēt un kļūdīties, nepieciešamības gadījumā gatavi upurēt arī savu drošību un labklājību. Latvijas valsts tapa ārkārtīgi sarežģītos apstākļos. Eiropu bija izpostījis Pirmais pasaules karš, bruka gadsimtiem senas impērijas, radās un plašu atbalstu guva jaunas radikālas ideoloģijas, kas noliedza iepriekšējo kārtību un vērtības.  Tika runāts gan par Eiropas norietu un bojāeju, gan par tādas jaunas pasaules veidošanu, kurā viss, ieskaitot sievas un bērnus, būs kopīgs. Šādos laikos visdrošākais bija paiet maliņā un nogaidīt, lai visi vēji pārskrien pāri, jo skaidrības un drošības par to, kas gūs virsroku un ar ko tas vispār beigsies, nebija nekādas. Iznākt priekšplānā un skaidri paust savu viedokli bija liela drosme. Un vēl lielāka drosme bija ķerties pie reāliem darbiem, lai savus sapņus īstenotu.

Valsts dzimšanas diena ir brīdis, kad atcerēties un godināt tās personības, kas veidoja un stiprināja Latvijas valsti. Pēc Valsts kancelejas iniciatīvas vairāku gadu garumā Latvijas vēsturnieki veidoja lekciju ciklu par Latvijas valdību vadītājiem no valsts dibināšanas brīža līdz padomju okupācijai 1940.gadā. Šobrīd lekciju materiāli tiek apkopoti un tos plānots izdot vienotā grāmatā. Kā grāmatas zinātniskais redaktors došu nelielu ieskatu topošajā saturā.

Laikā no 1918.gada 18.novembra līdz 1940.gada 17.jūnijam Latvijā darbojās 19 valdības, kuras kā Ministru prezidenti kopumā vadīja deviņas spilgtas personības, lielākā daļa valdību vadīja biežāk nekā vienu reizi. Visjaunākais pie valdības stūres nonāca Zigfrīds Anna Meierovics 34 gadu vecumā, lai gan par maz pieredzējušu viņu tobrīd vairs nevarēja uzskatīt – kā ārlietu ministrs viņš sekmīgi bija darbojies jau no 31 gadu vecuma, ar savu neatlaidību iemantojot nedalītu autoritāti Latvijā un aiz tās robežām. Gados vecākais bija transporta jomas eksperts Jānis Pauļuks ar 57 gadiem. Lielākā daļa bija vecuma kategorijā no 40 līdz 50 gadiem, Kārlis Ulmanis, uzņemoties jaunizveidotās valsts pagaidu valdības vadīšanu 1918.gadā, bija 41 gadu vecs. Brīdī, kad Eiropā beidzās Otrais pasaules karš (1945.gada maijā) Latvijā vairs nebija neviena dzīva bijušā premjerministra. Trīs bijušie Ministru prezidenti gāja bojā padomju represiju rezultātā – Marģers Skujenieks un Hugo Celmiņš tika apcietināti un nogalināti 1941.gadā, Kārlis Ulmanis mira apcietinājumā 1942.gadā. Ādolfs Bļodnieks un Voldemārs Zāmuels devās bēgļu gaitās 1944.gadā un Latvijā vairs neatgriezās.

Pārējie Otrā pasaules kara noslēgumā bija jau miruši. Voldemārs Zāmuels un Pēteris Juraševskis bija starp tiem Latvijas sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri 1944.gadā parakstīja memorandu par Latvijas neatkarības atjaunošanas nepieciešamību.

Pēc politiskā spektra gandrīz visi valdību vadītāji pārstāvēja labējās partijas, no kurām pēc premjeru devuma pārliecinoša līdere bija Latviešu Zemnieku savienība (LZS)  ar Ministru prezidentiem K. Ulmani,  Z.A.Meierovicu, H. Celmiņu, Arturu Alberingu, kuri kopā vadīja 12 valdības.  No pirmajām 11 valdībām LZS premjers nevadīja tikai divas valdības, no nākamajām septiņām vadīja trīs. LZS līderis K. Ulmanis kā pirmais Latvijas Ministru prezidents stāvēja gan pie Latvijas valsts izveides, gan arī demokrātiju iznīcinošā 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma organizācijas.

Lai gan Ministru prezidenti bija visai atšķirīgi gan pēc vecuma, gan iepriekšējās profesionālās pieredzes, tomēr ir redzamas skaidras kopīgas iezīmes, kas piemita lielākajai daļai. Būtiskākā kopīgā iezīme bija starptautiska pieredze, un tas ir attiecināms kā uz izglītības iegūšanu, tā arī darba pieredzi.  Lielākā daļa izmantoja 19.gs.beigu un 20.gs. sākuma ģeopolitisko situāciju un studijas augstākos līmeņos turpināja ārpus Latvijas robežām - kā Krievijā, tā arī dažādās rietumvalstīs. To pašu var teikt arī par darba pieredzi – pirms Latvijas valsts izveides liela daļa bija savus darba izaicinājumus atradusi arī ārvalstīs.

Starptautiskā pieredze deva neatsveramu ieguldījumu nākamo Ministru prezidentu personību izveidē un ļāva viņiem uz daudziem jautājumiem palūkoties ar plašāku skatījumu. Protams, ka sekmīgi studēt vai strādāt ārvalstīs nebija iespējams bez labām svešvalodu zināšanām.

Vēl viena kopīga iezīme – ļoti lielā interese par izdevējdarbību. Gandrīz visu premjerministru darba pieredzē bija kāds posms, kad viņi ir ne tikai paši aktīvi publicējušies, rakstot grāmatas un rakstus, bet arī vadījuši dažādus preses izdevumus kā redaktori vai pat īpašnieki.

Tomēr lielākais visus premjerus vienojošais faktors bija jau pieminētā vēlme aktīvi sabiedriski darboties, mainīt lietas un uzņemties atbildību. Bez pārspīlējuma var teikt, ka tā bija ideālistu paaudze, kas nebaidījās riskēt un arī kļūdīties lielākas idejas vārdā. Paaudze, kas ielika pamatus valstij, kurā dzīvojam joprojām.

Gatis Krūmiņš, Vidzemes Augstskolas rektors, vēsturnieks



	
 
Vidzemes Augstskola © 2006-2016