Vija Melbārde

Biznesa vadības studiju virziena direktore, lektore

Vija Melbārde ir ne tikai Biznesa vadības studiju virziena direktore bet arī lektore, kas studentiem docē studiju kursus "Mikroekonomika", "Makroekonomika", "Ekonomikas vēsture".

Kā Jūs nonācāt Vidzemes Augstskolā?

Mani uzaicināja strādāt Vidzemes Augstskolā, piedāvāja lasīt studiju kursu "Mikroekonomikā", jo tad strādāju citā augstskolā Rīgā. Tā kā esmu valmieriete, tad kāds noteikti bija dzirdējis, ka lasu lekcijas ekonomikas kursos. Pēc pusgada kļuvu par sabiedrisko attiecību speciālisti (smejas), kur es nostrādāju aptuveni gadu. Tad man rektors piedāvāja kļūt par Biznesa vadības nodaļas vadītāju. Tas viss notika gada pusotra laikā, jo man tā iepriekšējā organizatoriskā pieredze darbā bija. Es ienācu no malas, un man likās, ka kaut kas ir jādara, un, protams, tieši tad bija daudz reorganizācijas jautājumu sakarā ar pāreju no privātās uz valsts augstskolu. Līdz ar to bija ļoti daudz dokumentu jākārto, notika organizatoriski pārkārtojumi un programmu pārstrādāšana. ViA man bijuši dažādi amati, no 2001. gada biju Biznesa vadības nodaļas vadītāja, pēc tam divus termiņus biju fakultātes dekāne, tad mums bija Biznesa vadības un ekonomikas fakultāte. 2015. gadā tas viss tika reorganizēts, un, protams, tagad esmu Biznesa vadības studiju virziena vadītāja un docētāja. Es daru administratīvo darbu, tomēr sirdsdarbs ir lekcijas. 

Kam Jūs savā darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību?

Ja runā par pasniedzēja darbu, tad man liekas, ka ļoti svarīga ir komunikācija ar studentiem. Dažkārt nav nekāda absolūti objektīva iemesla studenta vājajām zināšanām, trūkst tikai iedrošinājuma un komunikācijas. Un otra lieta, kam es docētāja darbā pievēršu uzmanību, ir profesionālajai kvalitātei – lekciju saturam, informācijai, kuru novadu līdz studentiem, un liekas, ka tas ir ļoti svarīgi. Es vēlos viņus sagatavot profesionālai dzīvei. Administratīvajā darbā atkal ir komunikācija un laika/darba plānošana. Komunikācija akadēmiskajā vidē ir ļoti nopietns jautājums, tas nav viegli. Cilvēki ir personības un mums ir jāņem vērā katra personība, individuālās šķautnes, bet jebkurā gadījumā tas ir gandarījums strādāt augstskolā, strādāt ar studentiem, kas ir mūsu jaunatnes elite.

Jūs esat prasīga pasniedzēja?

Man liekas, ka neesmu pārlieku prasīga, bet esmu prasīga. Man ir noteiktas prasības, no kurām es neatkāpjos, bet detaļās, protams, varam atrast kompromisu. Man galvenais ir rezultāts. Tas man ir svarīgs.

Kādam, jūsuprāt, jābūt pasniedzējam, lai par viņu teiktu – augstas raudzes?

Viņam jābūt profesionālim, apbruņotam ar zināšanām un praksi savā specialitātē; noteikti labam psihologam, jo bez tā nevar, komunikācijā tas, manuprāt, ir svarīgākais. Ir labas organizatora spējas. Bet vispār jābūt personībai. Tā personība var būt pretrunīgi vērtēta, bet mēs zinām, ka, absolvējot augstskolu, mēs atceramies to neordināros pasniedzējus, personības, un arī tos, kuri sniedza kaut kādas zināšanas un kuriem bija kādas noteiktas prasības.

Kas ir labākais pasniedzēja darbā?

Es vienmēr saku – man vislabāk patīk kontaktēties ar studentiem un uzstāties auditorijā. Tas darbs ar jauniem cilvēkiem liek tev pašam būt jaunam un sekot līdzi. Tā ir tāda priekšrocība! Piemēram, mana vecuma draugu intereses ir pilnīgi atšķirīgas no manām; viņi it kā iet laikam līdzi, bet viena daļa nesaprot jauniešus. Es viņus nedaudz saprotu tāpēc, ka es ar viņiem kontaktējos, cenšos viņus saprast. Jaunā paaudze ir ļoti atšķirīga, bet esmu lietas kursā par viņu interesēm, par to, kas viņiem sāp, par jaunākajām tendencēm, kaut vai sociālajos tīklos un tā tālāk. 

Vai jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?

Metodes man nav, ir tikai gribasspēks. Es vienkārši saņemos, ceļos un eju. Parasti es izvirzu prioritātes, es kā Skārleta romānā “Vējiem līdzi” – to es darīšu šodien, par to es domāšu rīt -, jo darba apjoms ir milzīgs. Tāpēc ir jāmāk salikt prioritātes. Gribasspēks, arī pienākumu apziņa. Un, protams, darba organizācija. Citādi nevar. Es nekad nedomāju par to sliktāko, viss ir labi un būs vēl labāk!  

Kas Jūs iedvesmo un motivē?

Mani iedvesmo cilvēki, kontakts ar cilvēkiem, ļoti laba klasiskā mūzika. Arī ģimenes atbalsts. Motivē? Mani motivē labi pabeigts darbs, godīgi padarīta darba sajūta.

Kuras, Jūsuprāt, personības kvalitātes darba devēji šobrīd vērtē visaugstāk, izvēloties labākos kandidātus starp pretendentiem ar augstāko izglītību?

Pirmkārt, svešvalodu zināšanas. Otrkārt, ārvalstu pieredzi – prakses, darba pieredzi. Un, protams, praktiskās darba iemaņas. Tās ir trīs darba devēja pamatprasības, to droši varu teikt par biznesa studentiem. Konkursā, kurā piedalās kandidē cilvēks ar lielu darba pieredzi un mūsu students ar mazāku, bet beidzis profesionālo augstskolu, ja viņš ir bijis praksē ārzemēs, tā ir priekšrocība, un viņš ir vinnējis konkursu. Tas, ko saku – tas ir no manas pieredzes.

Kādi ir Jūsu hobiji (mīļākās nodarbes) ārpus darba?

Man ļoti ilgu laiku hobijs bija šūšana. Diemžēl tam tagad vairs neatliek laika, bet kad ir, tad kaut ko šad tad izdaru. Man tā ir klasiskā mūzika – opera, balets. Un vēl – mana atslodze ir detektīvu lasīšana. Protams, arī ģimene. Man patīk arī dārza darbi, īpaši jau puķes. Kā man meita saka: “Mammu, puķes jau ir pārņēmušas māju un nav vietas tev!” Bet es ar to cīnos un tikšu galā.

Ko Jums nozīmē Vidzemes Augstskola? Raksturojiet to vienā vārdā.

Manējā. Tā ir mana augstskola, es viņai piederu. Tā man arī dzīvē bija – kad vēl mācīju divās augstskolās, sakarā ar likumdošanas maiņām, vajadzēja izšķirties. Likums vairs neatļāva strādāt vēlētā amatā divās augstskolās. Man bija ļoti laba alga universitātē, arī darbs. Tiku pārvēlēta uz jau nākošo termiņu, tomēr es izvēlējos Vidzemes Augstskolu. Universitātē mani nesaprata, man jautāja: “Vai tiešām esat gatava lauzt līgumu?” un visur, kur gāju ko parakstīt, man to jautāja. Es visiem teicu: “Jā, es esmu nopietni pārdomājusi.” Es augstskolu izvēlējos cilvēku dēļ, vides dēļ. Tās tagad ir manas mājas.