Ilgvars Ābols

Tūrisma un atpūtas virziena direktors

Ilgvars Ābols ir viens no cilvēkiem, kas stāvējis pie Vidzemes Augstskolas šūpuļa. Pateicoties tam, viņš pirms divdesmit gadiem kļuva par valmierieti.

Kas ir jūsu dzimtā puse?

Esmu dzimis Valkā, turpat pabeidzis vidusskolu. Tolaik man ar Valmieru bija tikai tāda saistība, ka šeit dzīvo tēva brāļa ģimene, mana māte ir mācījusies skolā.

Kur Jūs studējāt?

Skolā mani visvairāk saistīja ģeogrāfija un vēsture. Ģeogrāfijas fakultātē konkurss bija liels, bet paveicās ar eksāmena jautājumiem, laikam tā bija lemts. Esmu fatālists un uzskatu, ka viss notiek, kā tam jānotiek.
Ģeogrāfijas fakultāte tolaik bija tāda neliela, pievilcīga saliņa universitātē. Ģeogrāfi bija īpaši aktīvi, daudz sportoja un ceļoja kopā. Visvairāk atmiņā palikuši ceļojumi uz abiem PSRS lielajiem tuksnešiem — Karakumu un Kizilkumu. Padomju laikos precīzās kartes bija slepenas, tādēļ nācās orientēties tikai pēc kompasa. Mums bija tikai aptuvena apjausma, cik dienās varētu veikt ceļu, tādēļ bija jānes līdzi lieli diezgan smagi ūdens krājumi.
Ekstrēmāko situāciju piedzīvoju, ceļojot pa Kugitanga kalniem Turkmenistānā, pie Uzbekistānas robežas, kur kalnos ir kanjoni, — nomaldījāmies un nonācām sniega vētrā. Pārtika gandrīz beidzās, mūsu maltīte sastāvēja no interesanta salikuma — kondensētā piena, žāvētiem āboliem un speķa. Naktī bijām uzcēluši telti kraujas malā, ko tikai no rīta konstatējām. Par laimi vētra drīz vien beidzās.
No šodienas viedokļa nedaudz žēl, ka 1988. gadā izvēlējos doties praksē uz Ungāriju, jo tā bija pirmā iespēja apmeklēt ārzemes. Mani prakses biedri bija tagad pazīstamais demogrāfs Ilmārs Mežs un karšu izdevniecības Jāņa sēta vadītājs Jānis Turlajs. Lai gan tie vēl bija padomju laiki, Ungārija mūs apžilbināja ar reklāmu un dažādām ārzemju precēm, kādu PSRS nebija. Ja man tagad ļautu izvēlēties, es noteikti dotos tālajā praksē uz Baikālu un Altaju.
Studijas sakrita ar pārmaiņu laiku. Iestājos augstskolā, kad pie varas bija Andropovs, bet pabeidzu studijas jau Atmodas laikā. Kopā ar studiju biedriem stājāmies Tautas frontē un piedalījāmies manifestācijās. Kad Rīgas pils Svētā gara tornī pacēla sarkanbaltsarkano karogu, es atvedu no laukiem vecāsmātes saglabāto karogu no ulmaņlaikiem, un mēs to izlikām pie fakultātes. Tas bija džemperīšu laiks, bet mēs uzvilkām uzvalkus, lai viss izskatītos oficiāli. Kad atklājās, ka tā ir mūsu pašdarbība, komunistiskās partijas vietējie un arī universitātes līmeņa darboņi bija dikti satraukti un neapmierināti, bet mēs to pasniedzām kā komjauniešu iniciatīvu.
Sāku studēt 1983. gadā. Tas iekrita laikā, kad PSRS bija demogrāfiskā bedre un visiem studentiem pēc pirmā kursa bijā jāiet dienēt armijā. Nebija iespējas vairs paralēli studijām kara katedrā kļūt par rezerves virsnieku, tādēļ divus gadus pavadīju armijā. Pēc dienesta tomēr nācās mācīties kara katedrā. Padzirdējām, ka būs jābrauc uz tā saucamajiem sboriem un Igaunijā studenti ir atteikušies. Arī mēs atteicāmies, un bija liels skandāls. Militāristi draudēja, ka nonāksim tālu ziemeļos. Kāds no studentiem bija sazinājies ar programmu "Labvakar", kuras operators caur žogu filmēja mūsu atteikšanos un militāristu reakciju. Tomēr 120 studentus rektors no universitātes izslēgt neuzdrošinājās, viss beidzās laimīgi.

Kur sākāt darba gaitas?

Absolvēju augstskolu 1990. gadā un sešus gadus strādāju Smiltenes vidusskolā par ģeogrāfijas un vēlāk arī ekonomikas skolotāju. Turpat skolā iepazinos ar savu dzīvesbiedri Daci, kas bija mana kolēģe.
Man gluži kā studiju laikā patika dažādas ārpusmācību aktivitātes, kurās iesaistīju skolēnus. Mudināju doties uz jauno ģeogrāfu skolu Rīgā, audzēkņi piedalījās dažādos konkursos un regulāri uzvarēja ģeogrāfijas olimpiādēs. Man ir prieks, ka izdevās viņus aplipināt ar ģeogrāfijas vīrusu. 1995. gadā par šīm aktivitātēm kļuvu par Ata Kronvalda prēmijas laureātu. No šīs jauniešu grupas izveidojusies vesela ģeogrāfu plejāde. Viens no viņiem ir mans tagadējais kolēģis Vidzemes Augstskolā Andris Klepers, kas jau ir ticis daudz tālāk par mani zinātnes laukos.
Arī pats turpināju studijas maģistrantūras programmā un ieguvu grādu tieši pirms darba sākuma Vidzemes Augstskolā. Tagad smejos, ka esmu dubultais ģeogrāfijas maģistrs, jo pašlaik padomju laika augstāko izglītību pielīdzina maģistra grādam.

Kā nokļuvāt Vidzemes Augstskolā?

Meklēju citas darba iespējas, jo bija piedzimis dēls, un mums, jaunai pedagogu ģimenei, neklājās viegli materiālā ziņā. Pēc pirmā skolotāju streika mana alga nevis pieauga, bet samazinājās, jo bija neliels darba stāžs. Biju gatavs strādāt ne tikai izglītības jomā un jau gandrīz kļuvu par bankas darbinieku. Tomēr "Bankas Baltija" krīzes dēļ mani potenciālie darba devēji izlēma neveidot bankas filiāli Smiltenē.
Pamanīju sludinājumu par vakanci tūrisma ģeogrāfijas pasniedzēja amatā topošajā augstskolā. Solītais atalgojums bija trīs reizes lielāks nekā skolā. Izturēju konkursu, un man piedāvāja līdzdarboties arī studentu uzņemšanas organizēšanā. Tolaik augstskolai vēl nebija savu telpu, mums bija atvēlēti divi kabineti pašvaldības ēkā.
Kopš tā laikā esmu augstskolā bijis dažādos amatos, bet vienmēr strādājis paralēli gan akadēmiskajā, gan administratīvajā jomā. Pirmajos gados darbojos studiju informācijas centrā, organizējot reflektantu piesaistīšanu un uzņemšanu. Pēc tam darbojos kā ViA tūrisma nodaļas sekretārs un vadītājs, paralēli arī pildīju amata pienākumus augstskolas pārvaldes institūcijās un īsu brīdi biju akadēmiskais prorektors. Par savu galveno veikumu šajā amatā uzskatu veiksmīgo augstskolas akreditāciju.

Kāda ir situācija tūrisma nozarē?

Kopumā situācija uzlabojas. Ārzemju tūristu skaits ir jau pārsniedzis pirmskrīzes līmeni, bet to joprojām nav sasniedzis vietējais tūrisms. Daudzi darba kolektīvi, kas agrāk rīkoja sporta spēles un citus pasākumus, to atsāk diezgan piesardzīgi. Arī individuālie ceļotāji viesnīcu un viesu māju pakalpojumus izmanto daudz mazāk nekā pirms krīzes. Latvijas tūristam vairāk raksturīgi ir vienas dienas ceļojumi un viesošanās pie radiem vai draugiem.

Kāds ir Valmieras tūrisma potenciāls?

Valmiera ir pasākumu pilsēta. Gan gaisa balonu festivāls, gan pilsētas svētki, gan sporta un kultūras pasākumi piesaista ceļotājus. Tomēr Valmieru nevar apskatīt atrauti no visa reģiona, jo tūristam nepastāv robežas. Kopumā mums jāorientējas uz vietējiem tūristiem un uz Igaunijas tirgu. Apkārtnē ir lieliskas aktīvā tūrisma iespējas. Igauņiem nav tādu upju kā Gauja vai Salaca, pa kurām var laivot vairākas dienas. Vēl kaimiņi augstu vērtē mūsu mazo alus darītavu produkciju un gastronomisko piedāvājumu.

Kā atpūšas cilvēks, kura profesija ir saistīta ar tūrismu?

Tā nav tikai profesija, bet joprojām arī aizraušanās. Studiju gados organizēju Ģeogrāfu ralliju. Šo bacili esmu iesējis arī ViA studentos, kas ik gadu rīko laivu ralliju vai kāju ralliju. Par neatņemamu tradīciju kļuvuši manis organizētie ikvasaras laivu braucieni augstskolas darbiniekiem. Pēdējos gados esam apceļojuši Latgales ezerus.
Cenšos būt kopā ar saviem trim dēliem dažādās aktivitātēs. Savulaik diezgan aktīvi sekoju līdz BMX jomai, kurā darbojās abi vecākie. Tagad viņi aizrāvušies ar basketbolu, sekoju viņu gaitām arī šajā sportā.
Man ļoti patīk sēņot, tādēļ cenšos pat atvaļinājumu kādu nedēļu paņemt septembrī. Aizraujos ar gatavošanu, ģimenē esmu galvenais pavārs. Nesekoju receptēm, jo man patīk eksperimentēt. Uzskatu, ka ēdiena gatavošana ir māksla un mirkļa iedvesma.