Gatis Krūmiņš

Rektors, docents

Esat apstiprināts par ViA rektoru uz otro termiņu. Kas ir mainījies šo četru gadu laikā un kas mudināja uz šo amatu pretendēt atkārtoti?

Mainījies ir gana daudz. Ja pirms četriem gadiem savas kandidatūras izvirzīšana bija ātrs lēmums, ko savā ziņā var nosaukt pat par zināmu avantūru, tad šoreiz tas bija gana izsvērts un ilgi apdomāts solis. Kāpēc to, kas notika pirms četriem gadiem, raksturoju kā avantūru? Jo Latvijā akadēmiskās tradīcijas ir gana konservatīvas, un ļoti reti par rektoru kļūst kāds, kas ir atnācis “no malas”. Man nebija nekādas pieredzes Vidzemes Augstskolā, ja neskaita dalību pāris studiju virzienu akreditācijās. Gandrīz vienmēr par rektoru, īpaši universitātēs, kļūst kāds, kas tanī pašā augstskolā ir veidojis visu savu akadēmisko karjeru un pirms ievēlēšanas ilgstoši ir bijis prorektors. Pasaulē gan arvien biežāk rektora amata ieguvējs nav iepriekš bijis saistīts ar konkrēto institūciju. Un es to atzīstu par labu praksi, jo tad rektors var labāk īstenot savas ieceres, īpaši, ja plānots ieviest kādas būtiskas pārmaiņas.

Kas mainījās Vidzemes Augstskolā?

Strauji pievērsāmies zinātnes virzienam. Zinātniskā darbība ir ievērojami aktivizēta, faktiski visas tās reformas, ko mēs īstenojām, lielā mērā bija vērstas uz to, lai mēs kļūtu par tādu akadēmisku institūciju, kas vienlīdz lielu nozīmi pievērstu kā pētniecībai, tā arī studentu apmācībai. Mums ir izdevies ieiet ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajā zinātniskā apritē, un, ja pirms dažiem gadiem tie bija atsevišķu indivīdu panākumi, tad šobrīd jau var teikt, ka to dara augstskola kopumā. Esam kļuvuši par zinātnisku institūciju un izmantojam visas tās iespējas, ko šāds statuss var dot. Mēs augam ļoti strauji, un dažiem pētniecības virzieniem šobrīd ir visi priekšnosacījumi dažu gadu laikā nokļūt attiecīgo jomu elitē. Un šīs pētniecībā gūtās zināšanas mēs pārnesam mūsu studiju kursos, kas nodrošina studiju kvalitāti. Neapšaubāmi, mūsu priekšrocība ir ciešā sadarbība ar nozarēm, tas Vidzemes Augstskolā notika jau ilgi pirms manas atnākšanas un pirms valsts politikas līmenī sāka runāt, ka augstskolām jāsadarbojas ar industriju. Mēs par to nevis runājam, bet darām.

Kādas ir tuvāko gadu prioritātes?

Ja runājam par augstskolu kopumā, tad uzskatu, ka jāpanāk, lai Vidzemes Augstskolas ieņēmumu lielāko daļu veidotu finansējums, kas iegūts ārpus Latvijas, un lai vismaz trīs no mūsu pētniecības un studiju virzieniem kļūtu starptautiski konkurētspējīgi. Bieži vaicā, kā tad to konkurētspēju var izmērīt, tad mana atbilde ir sekojoša - ja jūs regulāri īstenojat kopīgus projektus ar kādām no pasaules TOP 50 institūcijām, tad ar jūsu kvalitāti viss ir kārtībā. Un tad jau pati no sevis veidojas starptautiska pētniecības un akadēmiskā vide. Visticamāk, ka gandrīz viss studiju process maģistra un doktora līmenī pēc dažiem gadiem pie mums notiks angļu valodā. Tas būs neizbēgami, ja vēlamies, lai labi ārzemju akadēmiskie spēki, ka arī citu zemju studenti brauc pie mums. Neesmu starp tiem, kas paģērē, ka visiem, kas pie mums ir atbraukuši akadēmiskajā darbā uz ilgāku laiku, ir jāprot latviešu valoda. Un tāpat noraidu bažas, ka ar to mēs kādā veidā apdraudēsim latviešu valodu. Mūsu zinātnisko valodu mēs apdraudēsim gadījumā, ja mēs nebūsim starptautiskajā zinātniskajā apritē. Tad gan mums nebūs jaunāka zinātniskā terminoloģija latviski, jo gluži vienkārši nezināsim, kas pasaulē notiek. Esmu jau teicis, - ja kāds vēlas noslēpt savu zinātnisko atklājumu rezultātus, tad vislabāk tos ir publicēt latviešu valodā. Garantēts, ka starptautiskā zinātniskā sabiedrība par jūsu pētījumiem neko neuzzinās.

Jūsu darbs nav saistīts tikai ar augstskolas vadīšanu, esat visai pamanāms arī kā vēsturnieks.

Jā, pētniecība vēstures jomā ir neatņemama manas dzīves daļa. Tas gan ievērojami pagarina manu darba dienu un samazina brīvdienu skaitu, taču tā ir mana izvēle. Pirmajā augstskolas vadīšanas gadā gandrīz nemaz nepievērsos pētniecībai, bet tad sapratu, ka bez tās nevaru iztikt. Mani ļoti interesē vēsture. Šķiet, ka pirmā lasāmviela, ko es izlasīju bērnībā, kad tikko iemācījos lasīt, bija divdesmitajos līdz trīsdesmitajos gados izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas no manas omes grāmatplaukta – izlasīju visus sējumus no vāka līdz vākam. Tur ļoti lielu daļu satura veidoja vēsture, un, kad sāku iet skolā, tur sāka mācīt vēsturi, konstatēju, cik ļoti atšķiras tas, ko es iepriekš biju izlasījis un ko stāstīja mani radinieki no tā, ko skolā mācīja. Visu to drausmīgo padomju ideoloģiju ar sociālistiskajām revolūcijām un laimīgo dzīvi Padomju Savienībā. Gan mana mamma, gan tēvs ir cēlušies no spēcīgām zemnieku dzimtām, kas ar savu darbu bija tikušas pie labi koptām lauku saimniecībām. Saimniecības padomju vara bija atņēmusi, taču darba mīlestību tiem, kas bija izdzīvojuši represijās, atņemt neizdevās. Varbūt tas ir gēnos, taču tāds jēdziens kā “astoņu stundu darba diena” man, plānojot savu laiku, nekad nav eksistējis.

Nav noslēpums, ka arī tagad dzīvojat laukos. Kāpēc tāda izvēle?

Jā, tur laikam atkal tie gēni. Kolīdz deviņdesmitajos gados bija iespējams atgūt īpašumus, tad es šo iespēju izmantoju, un jāsaka, ka jau studenta gados ar vienu kāju biju laukos. Visu 21.gadsimtu jau pastāvīgi dzīvoju Lēdurgā, tuvākie kaimiņi ir aptuveni kilometra attālumā.

Es uzaugu un skolā mācījos Rīgā, dzīvoju daudzdzīvokļu mājā Purvciemā. Pie pirmās izdevības braucu pie vienas vai otras vecmammas uz laukiem - gan nedēļas nogalēs, gan brīvdienās. Šķiet, ka Rīgā es nepavadīju nevienu vasaras brīvlaika dienu. Pilsētas daudzdzīvokļu māju vide mani gluži vienkārši nospieda, laukos es jutos daudz labāk un brīvāk. Es atceros, ar kādu skepsi sākumā uz mani lūkojās kaimiņi, kad es parādījos Lēdurgā: “Nu ko tas muzikants tur...” Es tobrīd studēju Mūzikas akadēmijā, un laikam neviens neticēja, ka es spēšu ko reālu izdarīt postažā, kas bija visapkārt – ēkas ar cauriem un iebrukušiem jumtiem, pagalmā nātres līdz logiem. Taču nevienu brīdi nedomāju “mest plinti krūmos”, man tāda doma pat prātā neienāca. Apguvu dažādas amata prasmes, savām rokām atjaunoju un pat uzbūvēju no “nulles” pāris guļbūves savā saimniecībā. Nevienu brīdi neesmu nožēlojis pārvākšanos uz laukiem.

Atgriežoties pie pētniecības, ko varat nosaukt kā savu lielāko panākumu?

Pie pētniecības rezultātiem neapšaubāmi grāmatas "Latvijas tautsaimniecības vēsture" izdošanu šī gada maijā. Tas bija gandrīz četrus gadus ilgs projekts, un esmu patiesi gandarīts, ka šo ambiciozo ieceri izdevās īstenot. Kopumā mēs bijām 10 autori, taču es biju arī projekta saturiskās daļas vadītājs – sastādītājs un zinātniskais redaktors. Piesaistījām arī daudzus nozaru ekspertus. Un rezultāts nav tikai šī vairāk nekā 1000 lappušu biezā grāmata, bet arī daudzu domubiedru atrašana. Likumsakarīgi, ka šobrīd mazliet variētā sastāvā turpinām darbu pie divām citām iecerēm – izdosim "Latvijas tautsaimniecības vēsturi" angļu valodā, kas īpaši būs orientēta uz starptautisko lasītāju, kā arī plānojam "Baltijas ekonomiskās vēstures" izdošanu četrās valodās. Līdz ar to mans pētnieciskais darbs līdz 2020. gadam lielā mērā jau ir saplānots. Ja pie veiksmēm, tad noteikti jāpiemin arī mūsdienu tehnoloģiju izmantošana. Nu jau vairākkārt drukātajos izdevumos esam izmantojuši digitālās platformas ar tā saukto “bilžu atdzīvināšanu”. Ar telefonu vai planšeti noskenējot attēlu, jūs tiekat pie video, kas ir saistīts ar šo attēlu vai grāmatu kopumā. Tā ir neaptverama inovācija, kas paver ļoti plašas iespējas mūsdienīgi pasniegt pētniecības rezultātus jomās, kur līdz šim bija jāaprobežojas vai nu vienīgi ar drukāto, vai nu vienīgi ar digitālo (video) formātu. Mēs esam atraduši veidu, kā šīs lietas savienot.

Gandrīz visi Jūsu pieminētie projekti, tāpat arī augstskolas vadīšana, ir raksturojami kā ilgtermiņa darbi. Kas liek domāt ilgtermiņā?

Tas ir sarežģīts jautājums, bet zināmu skaidrojumu tam var rast. Nekur un nekad neesmu mācījies nekādas vadīšanas vai plānošanas teorijas, lasījis gan esmu par tām lietām visai daudz, arī vēsturiskā kontekstā. Bet esmu lielo formu piekritējs gan literatūrā, gan arī mākslās, visvairāk mūzikā. Labprāt lasu klasiķu darbus, tāpat klausos simfonijas. Šie formāti radikāli atšķiras no tā, kas arvien vairāk tiek patērēts mūsdienu sabiedrībā. Arvien īsāki video un “labākā” lasāmviela ir tā, ko var "izraut cauri" vienā mirklī pirms iemigšanas. Man ir pāris reizes vaicāts, ko darīt, lai sāktu domāt stratēģiski ilgtermiņā. Es atbildu – iemācieties klausīties klasisko mūziku. Kad spēsiet noturēt uzmanību visā Stravinska “Svētpavasarī” vai kādā Bēthovena simfonijā, zināmu pakāpi būsiet sasnieguši. Cilvēki domā, ka es jokoju, bet tas ir pavisam nopietni. Ja spējat uztvert ilgākas lietas, tad ar laiku sākat domāt ilgtermiņā. Labi, ja nepatīk mūzika, tad darāt to pašu ar literatūru. Bet šai apmācības “programmai” nevar pieiet formāli. Ja aiziesiet uz koncertu, un tur tik par to domāsiet, kas jums mugurā – vai visi jauno kleitu vai uzvalku pamanīs, vai arī ar skatienu meklēsiet, kas vēl pazīstams ir uz koncertu atnācis, bet mūziku pat lāgā nedzirdēsiet, tad no personības izaugsmes viedokļa tas viss ir “kaķim zem astes”. Tāpat ar grāmatām – ja nopirksiet un ieliksiet plauktā, lai visi redz, ka jums tāda ir, ar to būs par maz. Un labās grāmatas ir jāpārlasa vismaz reizi desmit gados. Katru reizi pamanīsiet ko jaunu, tāpat kā klausoties it kā vienu un to pašu mūziku.

Ko Jūs novēlat līdzcilvēkiem?

Manuprāt, pats būtiskākais ir neizlikties par to, kas jūs patiesībā neesat. Dariet to, kas jums patīk un sanāk, un ļaujiet, lai apkārtējie jūs pieņem tādu, kāds esat. Tas darīs laimīgāku gan jūs, gan arī citus.